Ir labi būt Latvijā..

Mans driving home for Christmas man aizņēma 32 stundas ceļā Madrid – Stockholm Skavsta – Riga. 

Joprojām pagaidām no Madrides esmu redzējusi tikai šo momentu

Bet viss tā gludi, kā jau pa sniegainiem ceļiem mēdz iet. Ja nu vienīgi tāds sīkums Madrides lidostā, kur no sākuma manam Skaustam ir vieni vārti, bet dažas minūtes pirms bordinga, neredzot iepriekš manītos skandināviskos pārus un paskatoties monitorā, redzu, ka ir pavisam citi vārti, bet nekur tas netiek paziņots. Nezinu, vai vienmēr vai pašreizējā sniegainuma efekta ietekmē, bet nevar mierīgi apsēsties pie saviem vārtiem un grauzt līdzpaņemtos pārtikas krājumus (par ko es biju īpaši parūpējusies). Manā ekipējumā ietilpa – salātu paka, mocarellas šķēļu iepakojums, galetes, 2 vārītas olas, cepumi, šokolāde un āboli.

Pats lidojums likās traki ilgs un piezemēšanās gan Stokholmā, gan Rīgā bija tiešā vārda nozīmē slidena. Tā kā man Skavstā bija jāpavada vesela nakts un pusdiena, jau iepriekš mazbudžeta ceļotāju saitā www.sleepinginairports.net biju paskatījusies, kādas ir manas izredzes. Nebija tās sliktākās atsauksmes. Un pagaidām sēžot Skavstā, man vismaz ir dažu stundu prieciņš klausīties mūziku datorā, kā piemēram, 3 doors down – Landing in London, kas piemērotāk būtu atpakaļceļam vai Michael Bubble – Home, un nez kāpēc sēžot gandrīz pustukšajā ēdamzālē, dziesmu vārdi iegūst daudz lielāku nozīmi. Pati ēdamzāle izskatās gandrīz kā LU Amica, darbojas 24h, cenas ir samērīgas un, ja wi - fi vēl būtu par brīvu, būtu pat labs hostelis. Atsauksmēs viens bija izteicies par to, ka nakts uzraugi neatļaujot gulšņāt pa krēsliem, bet ap pusnakti es un vēl daži jau iemēģinājām cietās krēslu gultas. Un man vispār paveicās ar vietu – tieši zem zaļa krūmauga, pie radiatoriem ar skatu uz lēnām krītošu sniegu. Vienā brīdī sapratu, ka atrodos aziātiskā ielenkumā – droši vien jaunā studentu maiņa uz pavasara semestri, lai gan nevar jau zināt, uz kurieni devās. Un nākamajā brīdī piefiksēju, ka pat no manas tikko atvērtās cepumu pakas sāniem, man pretī raugās pokemons ar „vai-nu-tu-ēd-šos-cepumus-vai-arī-es-tev-tos-atņemšu..” skatienu.

„Geografias”, ko nopirku Salamancā , ņemu līdzi visos garajos ceļojumos un katrā izlasu tikai pa nodaļai, jo citos brīžos vienkārši nelasās un vienmēr sanācis tā, ka nodaļas tēma kaut kā saistās ar ceļojuma tēmu. Un šoreiz tā bija par apzināto klaiņošanu, par tīšās dislokācijas izbaudīšanu un lidmašīnu vērošanu, turklāt pat pieminot, Helsinkus un tieši Stokholmu.

Sapratu, ka Ziemassvētkos jālūdz uzdāvināt iPodu vai kādu citu santehnikas iekārtu, kurā var klausīties mūziku. Nez kāpēc visi ceļojumi man pagadās tādi gargabalnieki, kad tā vien gribas pazust citā realitātē.

Rīta pusē līdz ar pirmajiem reisiem lidosta kļūst dzīvelīga, bet joprojām nesteidzīgi mājīga. Varēju nesteidzīgi vērot tādus pašus naktsputnus kā es, kas garlaikoti gaidīja savus uz mājām vedošos gulbīšus. 

Meitene!!! :D

Vismaz izskatījās, ka lielākā daļa nebrauc uz ārzemēm, bet gan atgriežas mājās. Kaut vai kāds zviedrs, kas apsēdās man pretī pie galdiņa ar savu kafiju un sarunu uzsāka ar jautājumu:” And where are you not going?”, jo viņa reiss uz Parīzi (kur viņš dzīvo) bija atcelts līdz trešdienai.

Katru reizi ilgi sēžot lidostās, sāku ar sevi spēlēt spēli „Uzmini nu!”, mēģinot saprast, nojaust, uzminēt, uz vai no kurienes garāmejošie vai pretimsēdošie varētu doties. Un tad, kas tuvojas laiks reisam uz Latviju sāku meklēt, sazīmēt, sajust latviešus.

Tā piemēram, viens džeks Madridē pēdējā brīdī, nu vispēdējākajā, ielēca lidmašīnā. Nodomāju, ka izskatās pēc latviešu antiņa. Pa nakti pāris reižu redzēju lidostā klīstam. Nākamais moments – esot jau pie Rīgas vārtiem, dzirdu, ka viņš zvana draugam un stāsta, ka pamodies 1 stundu pirms lidmašīnas izlidošanas...

Lai gan lidojums uz Rīgu bija jāgaida 21h, tomēr ticēju, ka tas netiks atcelts. Un jā, ir labi būt mājās!

Ekstrēmās pārvērtības

Vakar Sāra aizdevās projām un es jau pirms pāris nedēļām biju sākusi perināt domas, ko mainīt istabas interjerā.. Tad nu vakar ķēros pie darba. Jau kādu nedēļu mums ir salabota persiana jeb loga ārējā žalūzija un kopš tā brīža katru dienu redzu gaismu savā istabā. Istabas logi ir uz dienvidiem, tāpēc saule visu dienu ir logā..Kādā sarunā ar Lusiju par istabas iekārtojumiem, uzzināju, ka pēc fenšui vislabāk ir gulēt ar galvu uz ziemeļiem, un kājām uz dienvidiem. Tieši tā arī pārbīdīju savu gultu un otru aiznesu uz Alessandro istabu. Tagad ir daudz vairāk vietas, lai no rīta izlecot no gultas, modinātājzvana pavadījumā dejotu apakšveļā.

 Portugāļu CS Joao viens no muzikālajiem ieteikumiem: Terrakota

Porto prieki

Pagājušās 4 dienas Porto ir bijis visspilgtākais braucieniens mana EVS laikā. Tik fantastiski koncentrētā veidā iepazīt kādu vietu ir tiešām liela veiksme, lai gan sākumā bija daži čē pē, kas vēlāk īstenībā bija iemesls mūsu Porto supertūrei. Nedēļu pirms braukšanas izdomāju, ka gribu braukt uz Porto nevis Bilbao, sakontaktēju ar Lieni Vigo un viss notiek. Pēc Aijas ieteikuma, CSā atradu lielisko hostu Pedro, kas darbojas ekoNVO un ir superīgs. Jā, viņš varot mūs uzņemt. Apmierināta ar lielisko saorganizēšanos nedēļas laikā, laimīga 7 stundas nodirnu vilcienā uz Vigo, kur uzzinām, ka Pedro ir sajaucis datumus un pie viņa tajās dienās ir 2 citas latviešu meitenes, kas laikam pēdējā brīdī izdomāja palikt ilgāk. Nu neko. Paniski meklējam citus hostus, no Lienes profila (kurā ir tikai viņas vārds) sūtam trauksmes pilnas vēstules visiem, kas izskatās daudz maz sakarīgi. Starp daudzajiem vīriešiem ir arī dažās meitenes, no kurām vienai arī aizsūtam. Beigās tieši viņa, Helēna, ir tā, kas ir ar mieru mūs izmitināt.

Sestdienas un svētdienas laikapstākļiem ir ar nedaudz apokaliptisku pieskaņu, bet ņemot talkā lietussargu vairogus mūsu lietus un vēja cīņas vainagojās panākumiem. Gaidot autobusu Vigo, izdomājam apmest loku autoostas apkārtnei. Tikko izejam no ēkas, pretī nākošais spānis garām ejot nosauc „Welcome to Spain!”, acīmredzami domājot, ka mēs tikko te ieradušās. Hi, hi hi..

Pirmā diena ir svētdiena un lietus līst bez žēlastības. Ar Helēnu esam sarunājušas satikties pie Casa de Musica. Viņa nokavē pusstundu, jo tikai nesen pamodusies no iepriekšējā vakara izklaides. Ar viņas mašīnu tiekam aizvizinātas līdz centram, kur ejam meklēt kādu ēdamvietu. Ielas pārvērtušās par mutuļojošām kalnu upēm un gatavas aizraut līdzi ikvienu. Īstenībā Helēna ir francūziete, kas te strādā kaut kādā biznesa kompānijā. Vakarā sarunājam sarīkot starptautiskās vakariņas. Andželina no Santjago taisa tortiljas un vecmāmiņas humusveidīgo salsu, Marco – mocarellas salātus, mēs ar Lieni – baltābolmaizītes, Helēna – gaspačo. Viņa dzīvo kopā ar saviem darbabiedriem – vienu geju un otru, kas arī varbūt tāds bija. Tad vēl bija viens viņas hostējamais – pusportugālis/pusfrancūzis David, kas ar stopiem ceļo pa Portugāli un mums likās, ka šīs vakariņas 3 dienu laikā bija viņa vienīgā ēdienreize, viens mākslas pasniedzējs no Jaunzēlandes un viens anglo - americano Keniju- īsts dabas bērns. Viņa vecāki - biologi– māte amerikāniete un tēvs anglis – satikušies Kilimandžāro un viņš savas dzīves pirmos 12 gadus dzīvojis Malāvijā kopā ar vietējiem un izklaidēja mūs ar stāstiem par džungļu dzīvi, sadzīvi ar kaimiņiem krokodiliem utt. Vakars beidzas kādā vietējā jazz session klubiņā.

Pirmdienas rītā Davids saka, ka iet uz vienu guided tour, ko visas dienas garumā vada viens CSietis. Un tas ir Fernando, kas nākotnē visticamāk kļūs par Porto leģendu. Izrādās, pēdējos 2,5 gadus Fernando savā dzīvoklī katru dienu izmitina kādus ceļotājus – tā teikt, ļauj pasaulei nākt pie viņa, ja pats nedodas pasaulē, lai gan 30 savas dzīves gadus ir strādājis Portugāles statistikas pārvaldē un apceļojis vissīkākos Portugāles nostūrus. Uz šodienu cipars ir 982 viesi. Fernando ir pilns ar dzīvespriecīgu humoru un jociņiem par blondīnēm un sievietēm vispār (kas man bišķīt ne pārāk patīk), tāpat arī jokiem par Guiu (Duero upes otru pilsētas daļu), kas noteikti nav Porto, bet gan Maroka. Viņa draugs Alberto dzīvo tieši tajā pusē un tad viņi viens otru ķircina.

Kurai Portugāles pilsētai ir 6 tilti? Porto. Un Guia. Kāda sagadīšanās.

Vien no lietām, kas Guiai ir labāka – skats uz Porto.

Kāpēc blondīne pirms sulas dzeršanas 10 sekundes skatās uz paku? Jo tur rakstīts „Concentrate”

Kas radās, kad Sniegbaltīte dejoja striptīzu septiņiem rūķīšiem? 7up.

Laiks ir mainīgs, taču šodiena ir gluži piemērota pastaigai. Un ir grūti aptvert apkārtesošo krāsainību, ko gribas visu laiku knipsēt, bet kas bildēs izskatās nekā. Tūres laikā bijām arī vienos no vīna pagrabiem. Pagaršojām gan balto, gan sarkano portvīnu, bet, kamēr mēs gājām infoekskursijā, Fernando gluži kā Ziemassvētku vecītis atlaidies pie egles tīksminājās par 20 gadus vecu vīnu, ko iedeva pagaršot arī mums. Labs. Ārkārtīgi labs.

Vakarā viņš mums mācīja spēlēt šahu un 3meiteņu tournamentā, spēlējot tikai ar bandiniekiem, paliku 2. vietā. Taivāniete mūs ar Lieni apsteidza, bet visas dabūjām pat medaļas. Turpat arī palikām ēst vakariņas, turpinot dienas sarunas par portvīna tradīcijām, pasaules mazumu un jocīgajiem dzīves ceļu krustojumiem. Galda stūrī kā puķu vāze rotājās putuplastā sasprausti visu klātesošo valstu karodziņi.

Otrdien piebiedrojamies Fernando tūrei, kurā nāk arī šodienas jaunais viesis – pēc izskata anglim līdzīgs puisis no Floridas, kas Tarragonā māca bērniem angļu val. Pēcpusdienā laiks kļūst saulaināks, tāpēc izdomājam aizlaist uz playu redzēt okeānu. Beidzot varēju atkal izbaudīt ūdens plašumus.

Vakarā kafejnīcā Gallerie de Paris bija 2 dienu džeza festivāls par brīvu, bet kā vēlāk izrādījās, pēc stundas sēdēšanas pie tējas bija jāņem galdiņa rezervācija. Tā kā pirms īsa brīža bija uzradies viens no CS hostiem Joao, kas šovakar mums sastādīja kompāniju, tad devāmies uz viņa iecienītu kaboverdiešu/portugāļu ēstuvi ar afrikāņu mājas virtuvi un tās īpašniekiem, kas paši tur gatavoja ēst un apkalpoja galdiņus. Tādā savējo barā ietikām. Vēlāk pievienojās viens Joao draugs Luis, kas nerunāja angliski, tikai spāniski un portugāliski un es viņam esot atgādinājusi viņa ex-draudzeni. Pēc 3 stundu vakariņām, gājām uz kaut kādu fancy klubu-restorānu, kur Luis visiem pasūtīja visiem 2 vīna pudeles, pēc tam uz viena Helēnas drauga dzimšanas dienas ballīti vecā, tukšā koka 4stāvu mājā, kur viņš īrēja augšējo stāvu. Gandrīz atstāju šalli, bet tomēr atcerējos laicīgi aizskriet atpakaļ. Beigās bija variants iet uz vietu, kur skan regejs, bet kaut kā aizdevāmies uz indie klubu līdz 5iem rītā. Un visdīvainākais bija tas, par ko mēs visi brīnījāmies, ka Luis samaksāja par visiem.
Un daudzās bulciņlietas kafejnīcu skatlogos ir vnk fantastiskas.. un tādi Ziemassvētku kliņģeri tur gozējas.. eh..

Pāris gejiskie Porto mirkļi.

Esam fancy klubā- restorānā, runājos ar amerikāni no Floridas un vienā brīdī viņš man paziņo „I think I have a crush on the bartender!” Dang! 1:0 geju labā. Esmu šokā, bet lai to neizrādītu, nevainīgi jautāju, vai tajā ar gaiši zilo polo kreklu.

Esam kaboverdiešu ēstuvē, kur mūsu ierašanas laikā tika klāti rezervācijas galdiņi. Aptuveni mūsu vakariņu beigu posmā uz 4kārtīgu dubultrandiņu ierodas geji. Rezultāts - 8:0. Nav tā, ka man būtu homofobija vai es gribētu sēt rasu naidu, vienkārši man tas viss izskatās tik feik, ka smiekli nāk. Nu labi, esi gejs, bet kāpēc ir jāģērbjas T-kreklos ar dekoltē.

Apskatot ieguvumu un zaudējumu bilanci, apmaiņa pret lieliskajām emocijām esmu šķīrusies no lietussarga, kas laikam palika taksī un labā lūpu balzama, kas aizripoja autobusa nezināmajos plašumos ceļā no Santjago de Kompostela uz Palensiju. Un tā arī nenopirku portvīnu, jo pēdējā brīdī nebija skaidras naudas un tuvākais bankomāts bija slēgts. Bet esmu tik sajūsmā, ka kopš šī brīža Porto, pievienojusies Serbijai un Kubai manā vēlreiz apciemojamo vietu sarakstā.

Don’t worry, be hippie!
Vairak bildes šeit

Ziema klāt

Pagājušo otrdien pirmo reizi Carrionā uzsniga sniegs. Kad pa televizoru rādīja, ka Madridē pirmo reizi uzsnidzis sniegs, Alma saka, ka pēc 24 stundām sniegs ir arī Carrionā. Tieši tā arī notika.

Kopš šīs nedēļas sākuma man ir mainījies darba grafiks. No 10:30 līdz 14:30 esmu dienas centrā, pēc tam ir bišku brīvs,1dienās un 3dienās no 17-19 ejam uz bibliotēku un mazajiem bērniem ir Cuentacuentas (pasaku lasīšanas un spēļu laiks), bet 2dienās, 4dienās, 5dienās Jauniešu mājā sastādu kompāniju mājasdarbu pildīšanā un dažādu workshopu un aktivitāšu padarīšanā. Ir dažādi..

Bet arī dienas centrā vis kaut kas notiek. Ar Davida palīdzību no koka kluča pati mēģināju uztaisīt sveču palikni - pat sanāca, un vakar krāsoju būri, kurā Aitors kaut kur atradīs un pa ziemu turēsim trusi. Nē, nevis trusi, bet rabitozauru.. :) Kad teicu, ka gribu krāsot zaļu, Davids saka - Ja nokrāsosi zaļu, trusi apēdīs būri, jo truši taču ēd visu, kas ir zaļš.

Nākamnedēļ Sāra un Alesandro beidz savus projektus un atgriežas mājās, tāpēc vakar taisījām atvadu vakariņas ar Lusiju, Aitoru, Carmenu (jauniešu mājas tutori) un Anu (vietējā spāniete, kas dzīvo kaimiņos, ir bijusi EVS Slovākijā un ir riktīgi pozitīva). 

Es daļēji atbrīvojos no griķiem, ko visi tikai pagaršoja, bet Sāra taisīja šniceli (piedod, Sāra, bet garšoja pēc pazoles) un ābolštrūdeli. Aitors ar Carmenu aizbrauca ātrāk, jo sāka snigt un tā ka viņi dzīvo Palensijā baidījās, ka vēlāk nevarēs tikt. Sniega dēļ man jau otro dienu šonedēļ ir brīvdiena, jo kad pa nakti sasnieg, mašīna, kas apbraukā ciemus un savāc vecos krabjus, nevar tikt cauri. 

Mēs palikušie sākām spēlēt drinking geimu, ko Ana iemācīja, kurā aizgāja gan balzams, gan saldais vīns, gan mosts. Un jā, par pārsteigumu man pašai, upeņu balzams garšo apbrīnojami labi. 

Un mans ir driving home for Christmas.

Bet pagaidām - Porto, Porto...la la la la laa..

Whats the point?

Man ik pa laikam uznāk trakota vēlme braukt mājās, nu tā, ka gribas pasūtīt ryanairā biļeti uz rītdienu (vai labāk uz šovakaru) un nevienam neko nepasakot aizbraukt.. vnk piekāst visu un visus šeit un atgriezties tur, kur mani gaida. It sevišķi tagad, kad ātri satumst un ne īsti ir ko darīt, ne īsti arī gribās kaut ko darīt. Un droši vien arī iedomājoties, ka šie būs mani pirmie Ziemassvētki prom no LV.

Cerams, ka Porto šajā vīkendā man nāks par labu pārmaiņu.

Šodien samaksāju par savu IELTS testu, kas 15. janvārī notiks Burgos. Vēl viens iemesls, kas mani notur šeit. Līdz februāra sākumam man ir mazāki vai lielāki plāni šeit.. pēc tam.. tad jau redzēs..

Feria un Amayuelas

Kā nu gadījās kā ne, bet Valladolidā notikās tūrisma izstāde, kur piedalījās arī Carrion ar savu Corpus Cristi ziedu paklāju, ko mēs divas stundas veidojām no krāsainām skaidām, puķēm un rīta salnu glabājošu zāli.

No sākuma bija juceklis ar to vai mēs brauksim,  bet beigās pats mērs teica, ka mums jābrauc – man jau likās, lai parādītu citiem, kādas viņam brīvprātīgās ir. Pati izstāde kā jau izstāde – ar kliedzošiem pievilinājuma saukļiem, fotošopā uzpucētiem attēliem un dažādiem kārumiem – galvenokārt vīnu un saldumiem. Pati nemanot pa kuru laiku, sagrābos čupu ar bukletiem un katalogiem no vietām, kur gribētu aizbraukt. Tuvākajā laikā manos plānos ietilps Basku pavalsts, Portugāles karaliste, kā arī Andalūsijas emirāti.

Piektdienas vakarā jauniešu centrā cepu kartupeļu pankūkas, kas daļai ļoti garšoja, bet daļa pat nepagaršoja, bet vēlāk bijām uz vienu ekociematu Amayuelas. Sākotnēji tas bijis pamests ciems, kurā pastāvīgi dzīvojusi tikai viena ģimene, bet nu jau 24 cilvēki, kas eksperimentē ar dažāda veida ekoprodukcijas ražošanu un izmantošanu, piemēram, aitu vilnu kā ēku siltumizolācijas materiālu, rīko dažādus izglītojošus un informatīvus vakarus, kā arī ir nodibinājuši tādu kā lauku universitāti, kurā māca cilvēkiem atjaunot saikni ar zemi un vietu, kurā dzīvo un darbojas. Vakar tēma gan bija vardarbība pret sievietēm un gender thing, jo iepriekšējā nedēļā blakus ciemā ar 300 iedzīvotājiem kāds vīrs bija nodūris savu sievu un pēc tam izdarījis pašnāvību.

Hosē

Vakar centrā ieradās jauns iemītnieks – Hosē. Viņa labākais draugs ir Alcheimers un kā jau pirmā dienā svešā vietā, viņš visu laiku staigā visiem pakaļ un prasa, vai ārpusē viņu negaida viņa ģimene, saka, ka jāiet mājās ēst pusdienas, ne mirkli nevar nosēdēt uz vietas un klīst apkārt ar tādu trauksmi it kā būtu apmaldījies. Izrādās Hosē draugs pazīst arī Lusinio (droši vien tāpēc pāris reižu ejot kopā barot putnus, man sāka likties, ka katru reizi viņš stāsta vienu un to pašu). Un abiem kopīga iezīme ir runāt. Runāt daudz un dikti. Vai drīzāk visu laiku runāt vienu un to pašu ar dažādiem intervāliem, bet tagad vismaz viņi abi var katru dienu nepārtraukti viens otram stāstīt vienu un to pašu un viņiem abiem visu laiku ir interesanti.

Julio un Davids gandrīz katru dienu mani cienā ar konfektēm, bet dienās, kad Lusinio saka, ka jūtas ārkārtīgi slikti, ka viss viņam sāpot, Alma viņu pacienā ar placebo.

Vakardienas pasākuma tēma jauniešu centrā bija mūzika un dejas, ko vadīja viens meitene un puisis no Palensijas. No sākuma visiem vajadzēja uzrakstīt kādus deju un mūzikas veidus zina. Loģiskā kārtā visvairāk minētie bija regetons, salsa, merenge, bačata, flamenco, bakalao (kas tas tāc!). Nu jā, viens ir tas, ka viņi zina vairāk ar Latino saistītās dejas, jo tas viņiem ir tuvākas, bet otrs - tas, ka tās arī ir vispopulārākās mūsdienu dejas.

Dievkalpojums

Pagājušo svētdien pirmo reizi biju katoļu dievkalpojumā. Jau tāpat gribēju kādreiz aiziet, bet šoreiz sanāca, ka kora mēģinājums ir tieši pēc misas, turklāt kā loģiski izrādījās koris dzied arī tās laikā.

San Andres baznīca ir iespaidīga pati par sevi un joprojām glabā senatnīguma auru, tāpat kā dievkalpojuma norises kārtība, kas šķita tikpat veca un nemainīga kā kristīgā pasaule kopš tās pirmsākumiem. Daudz dziesmu un celšanās kājās un sēšanās, tāpēc vienā brīdī nolēmu vienkārši sēdēt, jo visticamāk, Dievam ir dziļi vienalga, un ja kādam tādā veidā izrādu necieņu, tad tikai Baznīcai un tās noteikumiem. Turklāt neredzēju iemeslu kājās stāvēšanai brīžos, kad mācītājs lasa, bet varbūt tā domāta kā draudzīga kompānijas sastādīšana, lai mācītājs nebūtu vienīgais, kas stāv.

Mācītāju apsargājošie altārzēni arī nezināja, kur liekties aiz garlaicības, sakrustojuši rokas uz vēdera, abi mīņājās no vienas kājas uz otru. Un vīna dzeršana ir tikai mācītāja privilēģija (lai gan te tajā droši vien varētu pat mazgāties), draudze tiek tikai pie oblātēm.

Bet man patika savstarpējā roku paspiešana tuvāk sēdošajiem.

Axe effect

Šonedēļ jauniešu mājā notiek dažādas tematiskās pēcpusdienas, šodien bija par sociālajiem tīkliem, reklāmām un dzimumu stereotipiem, kur meitene rādīja dažādas reklāmas.. Un šī likās dikti feina..

Interesantākais, ka no atnākušajiem bija tikai 2 meitenes, bet pārējie kādi 8-10 puiši, kas sacēla pamatīgu jezgu, visu laiku kaut ko komentēja, mēģināja pārkliegt datoru un viens otru, turklāt daļa ieradās ar nokavēšanos, kas radīja papildus jezgu.Kontrasts ar dienas centru ir pamatīgs, bet vismaz jauka pārmaiņa.

Dziesma ar ko tu sācies..

Šodien aizgāju pieteikties uz kori. Mēģinājumi notiek baznīcā, kurai katru dienu eju garām, turklāt bez jebkādas balss iesildīšanas. Pat neprasīja, lai kaut ko nodziedu, vnk iešķieba vārdu lapu rokās un aiziet. Vadītāja gan jauka, bet kora sastāvs tāds dīvains likās. Sešas meitenītes apmēram uz gadiem 12-13, 3 meitenes ap 15 - 16, kā arī 4 mammas un es. Kā vienmēr zelta vidusceļā - gan vecuma ziņā, gan arī tāpēc, ka pieslējos 2. balsij (6 mazās meitenītes un 1 mamma). Vienīgā dziesma, kurai man iedeva vārdus, man arī vislabāk patika, pārējās varēju tikai klausīties. Bet nu bišķīt bardaks tur ir - pirms katras dziesmas mainās balsu sastāvs, jo katra pati izdomā, kuru balsi grib un var nodziedāt konkrētajai dziesmai. Vismaz kaut kāda jautrība..

Rīt un parīt būs koru koncerti tajā baznīcā, kur būs šamējais koris un daži no citiem ciemiem.

Hambre, hombre un home

Aizvakar ciemojāmies pie Lusijas tortillas un paellas sakarā. Tagad mācēšu uztaisīt tortillu un zināšu, kā pagatavot vienu no daudzajiem paellas variantiem. Turklāt esmu kļuvusi pielaidīgāka pret jūras rāpuļiem. Varētu teikt, ka man pat sākušas garšot garneles, labprāt neatsakos no gliemenēm un pat iedrošinājos pagaršot kalmāri.

Tāpat pagaršoju dažādus Ziemassvētku saldumus, no kuriem ar dažiem man jau bija nepatīkama tikšanās, kā rezultātā savu ceļojumu no "Dia"s tie beidza miskastē.

Kas man liekas smieklīgi, ka ikvienā sarunā neiztrūkstoša sastāvdaļa ir ik pa laikam iesaukties "Hombre,..." (latviski tas būtu līdzīgi - Cilvēk mīļais!), vai arī vienam otru saukt par niña (mazā; meit! - latv.val.) vai hijo (mazais; dēls). Piemēram, Alma centrā ik pa laikam kādam no iemītniekiem (kas varētu būt viņas tēvs, māte, vectēvs, vecmmamma) saka: "Que pasa, hijo/ niña!" Tāpat Lusijas meita, kurai ir 15 gadi ("..bet septembrī būs jau 16.."), Lusijai saka "Ai, niña.." vai izsaucas Hombre!...

Kas man liekas dīvaini, ir mājas un dzīvokļu struktūra. Piemēram, Lusijas māja ir viens garš gaitenis ar istabām pa labi, pa kreisi. Salamancas brīvprātīgo dzīvoklis ( 7 telpas) arī ir tikai gaitenis, kas iet pa pusapli. Tas gan izskaidro, kāpēc vārds el piso nozīmē, gan ēkas stāvu, gan dzīvokli, jo lielākajai daļai dzīvokļu  logi sanāk uz abām mājas pusēm. Droši vien arī Latvijā tādi ir, bet nekad nav sanācis tādos dzīvot.

Flamenco

Kopš vakardienas flamenco ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras nemateriālajā mantojumā. Tā ir top ziņa gan TV, gan avīzēs.. Droši vien tam par godu vai arī daļēji to paskubinot ir radīts šis mākslas darbs.

Īstenībā jau flamenco tāds nieks vien ir - atliek vien noplūkt ābolu, nokost ābolu un nomest ābolu. Pat negribu domāt, cik daudz aizkostu ābolu mētājas zemē pēc viena flamenco raunda.. un cik daudz sniegbaltīšu vāļājas pa zemi..

Šodienas A Note form the Universe

Well, actually, Kristine, you were different.

You didn't want a perfect life, a typical life, or even a normal life.

You wanted a one of a kind.

How we doing?

    The Universe

Ir jauki katru dienu saņemt mazas uzmundrinošās muļķībiņas. It īpaši, ja tās nāk no paša kosmosa. :)

Šis un tas par Salamancu

Salamanca skaitās visspāniskākā pilsēta, sākot ar viscaur akmeņaino arhitektūru beidzot ar visvecāko universitāti Spānijā un it kā visvecāko bibliotēku pasaulē.

Tāpēc tā ir arī visstudentiskākā pilsēta. Lieta, kas Salamancā ir jāizdara katram studentam, ir jāatrod varde Universitātes fasādē, lai nokārtotu visus eksāmenus (tas pats, kas ar LU kāpnēm – tādas lietas var izdomāt tikai studenti). Manu pazudušo briļļu dēļ vardi neatradu, bet var mēģināt šeit kopā ar pārējiem pirkstu rādītājiem.

Salamancā esam svētdienas vakarā. Šovakar spēlē 2 Madrides komandas un visos bāros vai restorānos cilvēku acis nav pavērstas vienam pret otru, bet gan televizoru ekrānu virzienā. Ejam ar Mehmedu no Turcijas un Maiki no Vācijas (brīvprātīgie šeit) medīt tapas jeb dažāda veida uzkodas, ko var dabūt pasūtot kādu dzērienu. Tapas ir viena no labajām lietām Spānijā, it sevišķi tajās Spānijas daļās, kur tās ir par brīvu. Arī šeit.

Mehmeds saka, ka viena no viņa iecienītākajām vietām ir vienmēr netīrs bārs Salamancā, ko visi dēvē par sucio lugar (burtiski – netīra vieta). Kāpēc gan nē. No visiem daudzajiem bāriem doties tieši tur. Neviļus manās atmiņās uzjundījās Ķīna. Pie sava dzēriena izvēlos kafijas tasīti ar ceptiem kartupeļiem un pusceptu olu (tādu kā man garšo) par tikai 1,6 EUR. 

Sucio lugar

 

Must do lieta Spānijā ir churros. Vienkārši ņamm.. Un ja izskatās divdomīgi, tad tikai tāpēc, ka viena no nosaukuma nozīmēm to arī nozīmē.

No Salamancas pārvest biju apņēmusies kādu grāmatu no daudzajiem grāmatu veikaliem. Un nelāgi, ka tieši iepriekšējā vakarā beidzās ikgadējais lietoto grāmatu tirdziņš galvenajā laukumā. Tomēr atradu grāmatu, kas mani uzrunāja ar vienu pašu vārdu. Geografías. 

Starp citu, gluži nejauši bilde ir taisīta vilcienā mājup.

Salamanca man paliks atmiņā dzelteni oranžos toņos. Krāsās, ko iemieso mālaina akmeņainuma ēkas, pēdējās koku lapas, pilnā sparā ritošās mandarīnu sezonas prieki un Geografías, no kuras lasot vienu un to pašu nodaļu katru reizi gan saprotu kaut ko citu, bet pasa nada.

Un runājot par mandarīniem, atcerējos momentu no Capachas, kurā pirmajā vakarā bija zviedru galds, no tā, ko katrs bija atvedis. Viena meitene, ar kuru sākām runāt tā starp citu saka, ka vislabākie mandarīni nāk no Valensijas, bet tie, kas ir šeit nav labi, jo vēl zaļi, droši vien norauti pārāk ātri, lai veiktu ilgu ceļu no kaut kurienes. Man kā mandarīnus dabūjošai tikai uz Ziemassvētkiem arī šie šķiet pagalam labi. Vakariņām tuvojoties beigām un pārmijot pāris vārdus ar vienu no organizētājām, viņa ieminas, ka cilvēki no Valensijas atveduši sev līdzi šorīt plūktus mandarīnus.. Khi, khi, khi..

Capacha 2010

(5.11. -7.11.)
Capacha ir ikgadējs notikums, kurā var piedalīties ikviens un ko organizē San Juan de Dios centra Valladolidas nodaļa, kas īstenībā ir kā neliels campus. Tā kā strādāju San Juan de Dios Carrionā, mēs ar Sāru kā brīvprātīgās varam piedalīties bez maksas (40 EUR). Un tā kā tā ir iespēja nokļūt Valladolidā bez maksas, pēc šī pasākuma nolēmām aizbraukt paskatīties, kas jauns Salamancā.

Šīgada Capachas tēma par godu Santjago ceļam ir caminando y acogiendo (burtiski - iet un nonākot tikt sagaidītam). Bija aptuveni ap 180 dalībnieku no visas Spānijas vecumā no 2 – 85 gadiem, es pārstāvu Latviju, bet Sāra - Austriju.

 

San Juan de Dios ir sociālais centrs ar reliģisku ievirzi, kurā dzīvo aptuveni 300 dažāda vecuma cilvēki ar dažādiem fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Centrs drīzāk ir kā neliels mikrorajons, kurā viņi gan dzīvo, gan mācās, gan strādā. Dzīvo atsevišķās dzīvokļu mājās, kurās gaiteņi tiek dēvēti par ielām. Strādā turpat esošajā rūpnīcā, galvenokārt pie iepakošanas darbiem un mācās, kā dzīvot, jo, piemēram, viena no telpām ir kā virtuve, viena kā istaba, viena kā vannasistaba. Ir arī trenažieru zāle, datorklase, kafejnīca ar mūziku un platekrāna televizoru. Tas viss tomēr atgādina realitātei pietuvinātu fikciju, jo jebkurā gadījumā, tikai šajā realitātē, tikai sabiedrībā starp sev līdzīgajiem, viņi ir „normāli”, taču ārpasaulei viņi vienmēr būs atšķirīgi.

Pati Capacha ir kaut kas līdzīgs tiem kristīgo jauniešu rīkotajiem pasākumiem, bet šeit vairāk jūtams cilvēciskais, cik reliģiskais faktors.

Pa dienu var klausīties 5 dažādu pieredžu stāstus. Tie, uz ko es aizgāju ir par vienas basku sievietes, kas strādā ar imigrantu jauniešiem no ielas, brauciens uz Senegālu un Mali. Viņa stāsta, ka afrikāņiem ir apbrīnojams talants viegli apgūt matemātiku un valodas, bet visgrūtākais ir iemācīties rutīnu jeb dzīvošanu pēc pulksteņa laika.

Šajā brīdī es saprotu, ka man ir grūti runāt spāniski, jo domāju latviski un mēģinu to pašu domu ietērpt spāņu valodas vārdos, kurus nemaz nezinu. Visi sakārtoti pakārtotie teikumi rada vēl lielāku nekārtību manā galvā. To pašu var pateikt daudz vienkāršāk, izmantojot esošos vārdu resursus. Droši vien tas izskaidro, ka vieglāk ir no vieglākas valodas uzbūves pakāpeniski pievērsties sarežģītākai (afrikāņu gadījumā) nekā no sarežģītākas reducēties uz vienkāršāku (mans gadījums).

„Cultura africana hay una cultura de escucha y palabra. Una persona mayor es un Dios”. (Āfrikāņu kultūra ir runāšanas un klausīšanās kultūra. Ikviens vecais cilvēks ir kā Dievs).

„Un blanco como un banco” (baltais cilvēks kā banka – jo tiklīdz ierauga, mēģina viskaut ko nopārdot).

Otrs stāstījums ir saistīts ar palīdzību prostitūtām, kas ir spiestas ar to nodarboties. Lielākoties tās ir imigrantu sievietes, piemēram, no Nigērijas. Tie nav nekādi vervēšanas gadījumi piesolot labu dzīvi, bet gan vietējā mafija vienkārši piedraud izrēķināties ar meiteņu ģimenēm, ja netiks samaksātas milzu naudas summas, ko viņas var nopelnīt tikai uz ielas, jo nekur citur netiek pieņemtas.

Kas man ļoti patīk ir vakara pasākums „Capacharte” ar 4 dažādām performancēm – mīms, komiķe no basku zemes, kas stāsta 3 mazas ainiņas ar maziem zemtekstiņiem un 2 ģitārpriekšspēles.

Viena no tām šī:

Pedro Sosa - Canto

Un mans prieks par šo bezmaksas iespēju atrasties te ir neizsakāms, un nākas būt neoriģinālai un kārtējo reizi atzīt, ka labākās lietas dzīvē taču ir par velti, vai ne?

Pēc tā seko vakara kulminācija, kad visi dodas ārā, kur lāpu gaismā tiek skaitīti buramvārdi un katlā zilām liesmām dedzināta grapa. Un vienā brīdī es saprotu, ka dziesma, kas skan noskaņai ir LATVIEŠU VALODĀ!!! Esmu tik saviļņota, apstulbusi un pārsteigta, ka nezinu, ko lai dara ar šo fantastisko atklājumu. Skrienu pie Aitora un prasu, vai viņš zina, ka dziesma skan latviski. Viņš saka, ka nezin un ka vienkārši kaut kādi baskieši uzlikuši savējo (Aitors, starp citu, arī ir baskietis). Viņš to pasaka arī baskiešiem, kas nemaz nezināja, kādā valodā ir dziesma. Un nākamajā dienā tas, kura telefonā bija tā dziesma, saka, ka grib iemācīties latviešu valodu un ka viņš man var mācīt euskera. Un labākais ir tas, ka dziesmas vārdi atbilst dieva tematikai.

Skyforger - Sen dzirdēju, nu ieraugu 

Latviešu mūzikas cienītājs ir tumšais bruņinieks (Daugavas) kreisajā krastā..

Vispār baski ir jūtami atšķirīgi gan pēc izskata (tumšāki mati, bet gaišāka āda, garāki par vidusmēra spāņiem), gan arī pēc izturēšanās (ar raksturiņu un tādi savrupi, tikai savā kompānijā vairāk dzīvojās). Nevaru sagaidīt, kad braukšu uz Bilbao.

Jā, Dieva ceļi ir neizdibināmi, jo visu laiku ir tik daudz tādi mazi notikumi, kas sasaistās tieši manu acu priekšā. Un kas attiecas uz domu spēku šeit tas ir īpaši iedarbīgs.

Pēdējā dienā ir eukarista (nezinu, kas tas ir, bet atgādināja dievkalpojumu), bet mijiedarbība starp mācītāju un publiku ir ļoti cieša, ja salīdzina ar tām dažām reizēm Latvijā. No šejienes arī citāts: „Kas ir vissvarīgākais baznīcā? Durvis. Izejas durvis, jo īstais ceļš, īstā dzīve ir aiz tām.”

Beigās ir riņķa dancis ķīniešu gaumē pagalmā un centra iemītnieku iestudēts teātris.

Vairāk par Capachu http://avosotrosmismos.blogspot.com/

Neliela caurstaiga pa Valladolid, kas ne ar ko īpašu neizceļas, kaut gan ir Castille y Leon galvaspilsēta. Parks, kas atgādina mežu ar putnu māju un savā nodaba klaiņojošajiem pāviem, pīlēm u.c. putniem, tomēr paliks atmiņā.

It's all about money

Mums jau pirms kāda laika ar Sāru likās, ka pārāk daudz naudas aiziet Carrion pašvaldībai. Respektīvi uz Spāniju visi saņem 460 EUR + kabatas nauda 105 EUR/ katru mēnesi. Taču, kā sanāk. Nadja un Sāra saņem 180 EUR ēšanai, es 150, jo 30 EUR ir par to, ka ēdu pusdienas dienas centrā. Ok, ļoti lēti, jo man taisa atsevišķi bez gaļas, ir garšīgi (pat Alma un Aitors apsver pāriet uz veģetāriešu ēdienkarti), turklāt tik daudz, ka pietiek arī vakariņām, tā ka vienīgie izdevumi ēdienam ir par brokastīm un cepumiem vakaros. 65 EUR no katra aiziet par kastīliešu valodas nodarbībām. Beigās sanāk, ka par dzīvokli mēs 4 maksājam 880 EUR/ mēnesī, kas ir nenormāli daudz priekš Carriona, jo Aitors teica, ka vidēji ir apmēram 400 - 500 EUR, turklāt pa dienu taču tikpat kā neesam dzīvoklī. Jautājums ir, kur paliek tā pārējais, jo dzīvoklis ir pašvaldības īpašums un, ja kaut kas ir labojams, tad jāgaida vairāki mēneši, kamēr kaut kas notiek, vismaz Nadja saka, ka tā tas jau esot kopš maija, kad viņa ieradās.

Tāpat šodien tā starp citu pasaku Aitoram par 30 EUR, ko man atskaita par pusdienām, bet viņš saka, ka San Juan de Dios brīvprātīgajiem ēdienu dodot par velti. Ko? Viņš piezvana un pārliecinās, ka nekādi rēķini pašvaldībai tiešām netiek izrakstīti. K-khm. So nākamnedēļ esmu apņēmusies noskaidrot, kas notiek un, ja vajadzīgs, atkarot savus 30 x8 EUR.

Luis

Vakar ar Nadju, Sāru un kastīliešu valodas skolotāju Lusiju bijām uz Palensiju skatīties filmu "Heroes". Man patika. Kā jau spāņu kino in general.

Turklāt šodien atnāku uz darbu un Aitors visus ir pielicis skatīties kaut kādu 1967. gada filmu/mūziklu, kuras sižets ir par to, kā veiksmīgi uztaisīt biznesu, mēģinot patentēt īpašu dzērienu no viskija un kumelītēm.

Šodien ieradās Luis no Palensijas, kas ir atbildīgais par EVS projektiem provincē. Prasīja, kā man patīk un kā iet. Tāpat arī par Esteri, par kuru jau ir sūdzējusies Nadja, jo viņa nepilda to, kas viņai būtu jādara.

Kad saku, ka Carrionā nav īsti ko darīt nedēļas nogalēs un labi, ka tagad ir teātra izrādes, Luis prasa, vai Estere mums ir iedevusi brīvbiļetes uz tām, jo visiem brīvprātīgajiem tādas pienākoties. Nē, neko neesmu saņēmusi, bet, labi, viņa 2 šitās nedēļas nebija darbā kaut kādas operācijas dēļ, un šonedēļ mēs braucam uz kaut kādu pasācienu Valladolidā, ko organizē San Juan de Dios organizācijas jaunieši un kur būs apmēram 180 cilvēki no visas Spānijas.

Un vispār Luis izrādās ir arī studējis ģeogrāfiju un laikam 10 gadus ir bijis skolotājs, tāpēc tieku pie nelielas lekcijas ātrajā spāņu valodā par Spānijas ģeomorfoloģiju. Tēloju, ka visu saprotu, lai gan nebija jau nemaz tik grūti, jo viņš palīgā ņēma Spānijas karti, kuru man tieši vajadzēja, jo iepriekšējo, ko man Sāra bija iedevusi, atdevu Lienei, un ātri uzzīmētas kartoshēmas.

Viņš arī pateica, ka pirmā brīvprātīgā no Latvijas un dienas centrā Daina, dzīvo Carrionā un strādā San Zoilo viesnīcā. Būs kaut kad jāpiekāpj. Un beigās lika pasveicināt bibliotekāri, kas esot bijusi viņa pirmā draudzene. :)

Mana EVS soundtracks

Pagaidām šitā dziesma ir skanējusi gandrīz visās reizēs, kad kaut kur braucu, kad ieslēdzu radio, kad ieeju veikalā.. labi, ka man patīk.. :)

P.S. Solists bišku kā Oltes un Reitera krustojums. :)

Mana pēda

Katrs no brīvprātīgajiem centrā sev ir uztaisījis šādu parakstu.. Tagad arī es..

Galīsija

Brauciens uz Santjago cik veiksmīgi sākās, tik veiksmīgi arī beidzās. Vispirms jau tas, ka uz Palensiju mani aizveda Nadias novigo (novio/amigo) Alejandro (jā, jā Ale-ale-jandro), jo Nadia šoreiz brauca uz Zaragozu. Tātad pie reizes mani aizveda arī uz Carrefur (maximas un jyska savienojums alfas apmēros), kur es beidzot tiku pie tējkannas un telefona kartes Yoigo, ko mans telefons neņem pretī. Nieka 7 stundas vilcienā un 8os vakarā esmu Santjago. Sagaidu Lieni ar viņas puišiem itāli Marco un maltieti Karlu no Vigo un kopā ejam uz brīvprātīgo dzīvokli. Pirmoreiz pagaršoju empanadu, kas ir spāņu variācija par picas tēmu. Vakarā ar baru citu brīvprātīgo ejam uz barčiku un dancāt. Parastā alus glāze ir 1 litrs (4 EUR), bet es par savu 0,5l samaksāju 2,4 EUR. Deju barčiks ir ar nacionāli patriotisku interjeru un galīsiski/regejiski/spānisku mūziku. Arī citā, kur bijām nākamajā dienā skan pārsvarā galīsiešu roks.

Nākamā diena sākas ap pusdienlaiku ar skaļiem izsaucieniem un soļu dipoņu aiz loga, kas izskatās pēc kāda maratona. 

Pastaigā pa Santjago šeit raksturīgie laikapstākļi sevi attaisno un kā jau ierasts nedēļas nogalē ir apmācies un līst lietus ar neregulāriem dažu minūšu intervāliem. Visa Santjago ir pārbāzta ar tūristiem un svētceļniekiem. 6. novembrī plānota pāvesta vizīte, kam par godu ir uzbliezts šis

Bet katedrāle ir iespaidīga. Tieši biežo lietavu dēļ tā izskatās tikpat fantastiski apsūbējusi kā izskatītos Titāniks izcelts no zemūdens pasaules.

Vakarā viena no brīvprātīgajām savā dzīvoklī rīko Halovīna ballīti, tāpēc daži pirms tam tiek pie jauna imidža.

 

Pagaršoju gan Galīsijai tipisko kafijas liķieri, gan tādu pašu no Turcijas. Turku šķiet labāks, bet abi tomēr baigi štengri, jo homemade.

Tā starp citu runājoties, izrādās, ka nākamajā dienā viens no te esošajiem spāņiem brauc  uz ciemu, kas ir netālu aiz Carrion, kas nozīmē, ka 1) man nav jāceļas 8 no rīta, 2) jātērē 30 EUR un 3) 7 stundu vietā ceļā jāpavada tikai 3,5. Šitā noveikties! Kad prasīju cik bieži viņš uz turieni brauc, viņš teica, ka apmēram reizi mēnesī. Un gan šurp ceļā, gan arī atpakaļ ceļā varēju nodoties fantastisku skatu vērošanai, jo Siguldas zelta rudens nobāl salīdzinājumā ar Galīsijas skatiem. Pa ceļam uzzinu, ka daudz kur Galīsijā ir eikaliptu meži, kas ir ļoti ātraudzīgi un tiek stādīti, lai pēc tam ražotu papīru. Arī iepriekšējā vakarā viens cits spānis, kaut kāds dabinieks/videnieks pastāstīja, ka Leonas tuvumā esot labākie/viņa mīļākie meži visā Spānijā, kas ir apmēram 2000 gadus veci. Un man likās, ka Castille&Leon mežu nav. Vismaz lielākoties te tiek tikai audzēti koki. Gluži tāpat kā tiek audzēta labība vai kukurūza. Glīti sarindotos rūtainos kvadrātos.

Ā, un vēl viena sagadīšanās bārā, uz kuru gājām dejot. Vienā brīdī izejam ar Uršku un Lieni ārā paelpot svaigu gaisu un kaut ko runājamies angliski. Pēkšņi netālu stāvošā meitene ar puisi (arī ne- spāņi) sāk ar mums runāt. Izrādās meitene ir no Igaunijas un viņi te pavada savas brīvprātīgo pēdējās dienas, turklāt viņa saka, ka iekšā esot viena cita latviete, arī Liene. Ar grūtībām atrodam viņu, bet viņa ir galīgajā bezfilmā. Nu nekas, vismaz bija pārsteiguma moments. Un tajā brīdī es atcerējos, ka toreiz epopejā ar tikšanu uz Ezcaray man Endrits teica, ka savās vidustermiņa apmācībās saticis vienu latvieti Lieni, galīgi traku, bet man nelikās, ka tā varētu būt mana Liene. Nu jā tik bieži droši vien 2 Lienes, latvietes brīvprātīgās Spānijā negadās.

Vairāk foto aqui