27.03.11

Svētdienas pastaiga

Šodiena bija smieklīga. Biju atradusi, ka notiek 3 lietas dažādos Barselonas rajonos - Zupu festivāls, Veģetāro tapu konkurss un Kaut kāds fests, kurā skan Bolywood mūzika un visi saģērbjas vecās skrandās. Izdomāju, kā es ar vienu metro labi aizbraukšu un atpakaļ nākot kājām apstaigāšu visas vietas.
Mhm.. Ierados zupas festivālā 40 min pēc minētā sākuma un viss jau bija beidzies - zupas izvārītas, katli izēsti un šķīvji izlaizīti.. 

 Nu neko, iešu uz tapu vietu.Aizgāju, un tas izrādās vnk kkāds bārs, kur tapas gan jau, ka taisa, bet par velti ta nedod..
Ar jau mazākām cerībām gāju arī uz Bollywoodas vietu un, protams, ka nonācu it kā uz minētās gatves, bet ne izskatījās un neizklausījās, ka notiktu, kas aktīvs. Papriecājos par kalnu skatiem līdz brīdim, kad man vajadzēja tajā pašā kalnā uzkāpt, lai nonāktu uz taisnākā ceļa atpakaļ. 




Bija grūti, bija karsti un secinājums ir viens - labāk vienreiz kāpt stāvumā nekā 3reiz iet riņķī, meklējot vieglāko ceļu un patērējot vairāk enerģijas.


Bet tā jau tāda maza 3 stundu svētdienas pastaiga.. :D

26.03.11

Sirreāli labas dienas

Vakardien aizdevos uz Dalī muzeju, kas neatrodas pasā Barselonā, bet gan viņa dzimtajā ciemā Figueres - 1,5-2 h vilcienā uz ziemeļiem. Tuvāk Gironai kā Barselonai. Tiešām ir vērts katra no samaksātajiem 9 eiro. Var papriecāties par visādiem optiskajiem apmāniem un viņa nebeidzamajām ironizēšanas un ačgārnošanas idejām. Un cenā bija iekļauta arī dārglietu izstāde, kuras viņš pats gan nav taisījis, bet dizainējis un zīmējis gan.




Diezgan traucējoši bija lielais citu tūristu daudzums - galvenokārt francūži (jo tas ciems ir tuvu Francijai) un krievu.. no sākuma nesapratu, kādā sakarā, bet.. ko es arī nezināju, ka Dalī sieva bija krieviete. Nu tas daudz ko izskaidro. Lai gan Sanktpēterburgā viņiem taču arī ir Dalī muzejs.Bet whatever. Un no fancūžu puses bija vairākas grupiņas ar skolēniem - 8,9 gadus veciem bērniem!!!
Un beigās viens pāris, kas sēdēja netālu no manis vilcienā, man prasa, vai nevaru viņus nofočēt un prasa vai runāju krieviski. Saku, ka saprotu. Viņš prasa, kādā valodā es runājot, jo pirms tam arī bija tā skatījies un vispār daudzi ir teikuši, ka izskatos kā no Austrumeiropas (lai gan nezinu, kas ir tik raksturīgs). Saku, ka latviešu. Un viņš tā viszinoši nosaka: Nu tad jau arī krievu.. Un beigās pasaka: Spasiba. It kā jau nav slikti zināt krievu valodu, bet kāpēc tas ir jāpieņem par pašsaprotamu tikai tāpēc, ka esmu no bijušās PSRS.

Šodien aizgāju uz Parc de Ciutadella, jo CS Barselonas grupā biju atradusi, ka viena meitene vadīs jogas nodarbību starp divām palmām. Bet tā vietā nonācu kaut kādas bankas svētkos. Nu respektīvi, informatīvs pasākums ar daudziem promo stendiem par organizācijām, kas palīdz invalīdiem, slimniekiem, suņu mīļiem, trešās pasaules valstīm utt, mazajiem bērniem visādas krāsošanas atrakcijas un visu laiku uz skatuves notika klaunu teātri, bolywood deju priekšnesumi (kas īstenībā bija baigi feini, ka man pat arī sagribējās tā dejot), āfrikāņu modes skate u.c

Nobāzējusies zālājā tieši pretī skatuvei, sēdēju un sāku justies, ka esmu te jau iedzīvojusies, neņemot vērā, ka man joprojām ir bail no metro tuneļiem. Un visi tie brīnumdarbi, ko Gaudi un co ir sastrādājuši nav paņemami līdzi fotogrāfijā. Tie ir tieši tik neaptverami un neietverami kaut kādos rāmjos, lai mudinātu atgriezties vēl un vēl un vienkārši kaut vai garāmejot baudītu ar acīm to detaļu un līniju harmoniju.


Un beigās vēl ejot uz metro Triumfa arkas alejā bija izstādīti retro auto..


Man patika šis glamūrais divvietīgais kabriolets: khi, khi.. jau redzu sevi ar vējā plīvojošiem matiem un savu sarkano mēteli mugurā stūrējam pa Latvijas ārēm..

24.03.11

Barselona blues

Nu jau piekto dienu dzīvojos pa Barselonu un tā kā jau sāk pietikt. Kopā ar Sandru un Kristapu esam staigājuši krustu šķērsu, sauļojušies uz koka ramblas, iepirkuši jaunu outfitu un nošokējušies par cenām.

Mana Barselona man sākās ar gandrīz nozagtu maku metro, kas atgādināja ainu no trillera. Neesmu pieradusi ceļot ar lielo koferi, tāpēc visu laiku man bija neomulīga sajūta jau izkāpjot no lidmašīnas. Pats incidents notika brīdī, kad piebrauca metro, un kāpjot iekšā kaut kāds džeks man it kā palīdz iecelt koferi. Un vēl divi kas it kā kāpj iekšā, bet tomēr nekāpj un spiežas man klāt. Un vienā brīdī es saprotu, ka kaut kas nav pareizi jebšu to, ka mani mēģina apzagt, jo, protams, man pār plecu ir mazā somiņa ar maku un telefonu tajā. Es pat nezināju, vai viņš tiešām bija kaut ko paņēmis, bet es izlēcu no vilciena, sapratu, ka somiņā kaut kā trūkst un uzreiz izrāvu tam nelietim no rokām savu maku. Īstenībā riktīgi paveicās, jo viņš pat nebēga. Laikam neticēja, ka es to uzdrošināšos, jo mans koferis palika vilcienā, kas aizbrauca..par laimi Sandra ar Kristapu arī bija vilcienā. Paliku pieturā un pēc dažām sekundēm garām pagāja drošībnieks ar suni. Dāa..
Pēc tam kad satikāmies nākamajā pieturā, sapratām, ka nebijām paņēmušas īsto metro, jo vajadzēja dzelteno nevis zaļo līniju. Atbraucām atpakaļ uz sākumpieturu un gājām atrast īsto līniju. Un šitas bija tiešām stāsts no sērijas neīstajā vietā, neīstajā laikā, jo MUMS NEBIJA TAJĀ PIETURĀ JĀBŪT. Bet vismaz kopš tā brīža visi bijām divtik piesardzīgi.

Kristaps iemēģināja gandrīz katru pamanīto rotaļlaukumu un tika pie spāņu rotaļbiedriem. Un mēs ar Sandru varējām tikai brīnīties par spēlēšanās vēlmes valodas universalitāti. 

Jau kuro dienu caurstaigājot Barselonu no virspuses skatoties liekas, ka te nav nekā vairāk ko darīt kā ēst un iepirkties. Un cik ilgi sajūsmināsies par skaisto arhitektūru.

Vakar biju pastaigā pa playu, lai ķertu vēju un sauli, bet saķēru iesnas.

Uz Barselonu jābrauc vasarā un ar naudu. Un nevis lai pirktu suvenīrus vai drēbes, bet chillotu foršajās spilvenkafejnīcās pludmalē, kas pagaidām bija tādas patukšas.

Šodien satiku uz pāris stundām Sonju. Uzreiz priecīga oma. Atradusi darbu vienā nevalstiskajā organizācijā un ir pašreizējās rumāņu brīvprātīgās tutore. Kaut man būtu bijusi tāda tutore. Vakar aizrakstīju Esterei, vai nav jau uztaisījusi manu youthpass (biju sarakstījusi visas kompetences gan angliski, gan spāniski, vajag tikai copy/paste) un šodien atbilde bija tāda: man ir ārkārtīgi daudz darāmā un ceru, ka tu man to neatgādināsi katru nedēļu). Protams, ka viņa ir nokaitināta par to, ko biju uzrakstījusi projekta novērtēšanas anketā par viņu, bet kārtējo reizi viņa tikai pierāda, ka tas viss ir taisnība. Ja mēs viņai regulāri neatgādinātu par savām lietām, dzīvokļa loga žalūzijas joprojām būtu salūzušas.
Kā var par tutori ielikt cilvēku, kas pieļauju ka pat nav bijis ārpus Spānijas, mēģina vislaik brīvprātīgajiem justies vainīgiem, ka viņiem kaut ko vajag no viņas un labprāt novilcinātu visu līdz pēdējam vai vispār neizdarītu un mēģina sabojāt jebkādu prieku.

Lai gan nav otra cilvēka pašvaldībā, kas to varētu uzņemties, bet tā kā Nadia un Sāra arī ir uzrakstījušas negatīvas atsauksmes par viņu, tad ar laiku varbūt Nacionālā aģentūra varētu kaut ko darīt lietas labā. Lai gan te ir Spānija un tikpat labi maz ticams.

Rīt braucu uz Dalī muzeju, līdz ar to pieņemu, ka gaidāma sirreāli laba diena.

23.03.11

EVS hangover

I didn’t think I would have them but I do. After last farewell party in Carrion with guys from Fromista and Laura (new girl in Carrion) I really feel sorry that I’m leaving.

I will not miss anything particular it is just that harsh feeling to leave behind something that has belonged to you for a while and now you have to let it go. I will miss all the people I have met and I already miss all the things that could but will not happen to me.

And maybe it wouldn’t be so hard if my project would finish naturaly not that I am shortening it. Damn, it’s so hard to wish to be in two places in the same time.

Although project was the reason of my being here and it could have been better, I am really happy that I had this opportunity. If I imagine that I don’t have these 5 months in my life, I realize that I wouldn’t  change anything. I was terribly afraid before coming here but now I am totally happy about all the things I have seen, done and all the people I have met. Actually these were the things I wrote down and carried with me in my notebook after my visit to the alergy doctor just few weeks before my leaving to Spain, when she said about the positive thinking power and writing down exact wishes.

ārpuss youthpass

Droši vien to, ka esmu iepazinusi visdažādākos cilvēkus dažādās Spānijas malās, pierāda mana telefona kontaktu saraksts, kur uzvārda vietā, ielikta vieta, kur katru personu esmu satikusi, piemēram, Ana Bilbao, Eszter Palencia, Karls Vigo, Max Toledo, Sara Mieres.

Visgaršīgākie ziemas augļi Spānijā ir bumbieri.

Viens no dīvainajiem jautājumiem, ko man nācās dzirdēt vairakkārt bija – vai luterānisms ir kristietība – piem, no bibliotekāres Carrionā, no kāda gruzīna autobusā uz Pamplonu.

Pieradu dzīvot 900m augstumā.

Sapratu, ka jābūt izvēlīgākai.

Vai tikai man tā gadās, ka lasot grāmatu vai avīzi sanāk vienlaicīgi izlasīt vārdu, ko tajā pašā mirklī dzirdu pa TV vai kādu pasakam?

Joks no TV:
-          Kad es dzeru kafiju, es neguļu.
-          A man ir otrādāk – kad es guļu, es nedzeru kafiju.

Live for today but think about tomorrow.

I don´t like to be alone, I like to be on my own.

There is no good and bad persons, just direction in which you choose to go.

It is not fun to be drunk. It is fun to be dizzy.

Zemeslodes glābšanas plāns: Consume less and recycle forever.

Man kanti mēģināja sist sākot no 16 gadīga džekiņa jauniešu mājā beidzot ar 91 gadu vecu onku dienas centrā. Gan vienam, gan otram bija jāatgādina, cik katram gadu. 

Vienīgā grāmata, ko pa visu laiku izlasīju bija Paulu Koelju „Brida”. Viņš man kaut kā nāk līdzi. Pirmā grāmata no viņa, ko 16 gadu vecumā izlasīju, bija „Alķīmiķis”, kas mani riktīgi iedvesmoja (daļēji arī ģeogrāfijas virzienā), pēc tam bija ¨Burvja piezímes¨ par Camino de Santjago, kas man lika apņemties kādu dienu to noiet (kur es 5 mēnešus dzīvoju? – vienā no Camino de Santjago ciemiem) un tagad šī grāmata. Lai gan nu jau tās atziņas vairs neliekas nekas īpašs, bet viegli lasīt un saprast jebkurā valodā.

14.03.11

Camino de Santiago

Pēc 5 nodzīvotiem mēnešiem Camino de Santjago vidū (Carrion esot tieši pusceļš no Francijas līdz Santiago de Compostela), dažas dienas atpakaļ mēs ar Nadju un Alejandro bijām iet Camino de Santjago. Nadjai tas bija rakstīts projektā, es vienkārši tāpat teicu, ka arī gribu iet, bet Alejandro trūka posma Castrojeriz- Fromista, lai būtu pilns gabals no Burgos līdz Pontevedrai.

Šitā izskatās kartē

Pati Estere pirmdienas vakarā mūs aizved uz Castrojeriz, kur pa nakti paliekam albergē. Albergues ir lētie svētceļotāju hosteļi (doorm variants), kur pa 5 eiro var palikt, bet ne vairāk kā vienu nakti un līdz 9 rītā ir jāpazūd no turienes. Tā kā vismaz ik pēc 10 km ir kāds ciems, tad par naktsmājām nav jāuztraucas. Lai gan sezonas vidū, tie varētu būt diezgan pilni.

Albergues saimnieks bija tāds mazs rūķveidīgs vīrelis ar pūkainu bārdu, mazām šaudīgām acīm un līdzīga paskata suni. Iepriekšējā dienā esot bijis tikai viens ceļotājs, bet šodien esam veseli 12, un zinot, ka vienmēr ir iemesls, kāpēc satiekam tieši tos cilvēkus, ko satiekam, tad šī reize to tikai pastiprināja. Bija viens spānis Javier ar savu tēvu, kas iet Camino otro reizi. Savos 28 gados strādā par tehnoloģiju skolotājs vidusskolā Barselonā, bija EVS Slovēnijā un gadu nodzīvojis Pekinā. Skaidrs, ka ir ko runāties. Tad vēl ir viens ukraiņu/krievu izcelsmes vācietis Anatoly no Hamburgas– 30 gadīgs aktieris, kas mēģina atpūsties no skatītājiem un iedvesmoties, lai uzceptu kādu savu izrādi. Un pirmajā brīdī, kad viņu ieraudzīju, man bija sajūta, ka vai nu pazīstu viņu, vai esmu kaut kur redzējusi vai arī ir līdzīgs kādam.
Kamēr gultu telpā notiek jogas nodarbība vietējām mājsaimniecēm, mēs virtuvē visi pļāpājam, jokojamies un smejamies.
Nākamajā rītā visi jau ap 7iem aizdevās projām, kamēr mēs tikai ap 8iem piecēlāmies. Vienīgi vācietis bija palicis, jo viņš arī gāja tikai līdz Fromistai. Paēdām visi kopā brokastis un sarunājām, ka satiksimies Fromistā ap 7iem pie baznīcas, jo mēs vēl gribējām uzkāpt pakalnā apskatīt pilsdrupas, un kā nekā viņš arī taču gribēja iet viens. Pateicām viens otram „See you!” un šķīrāmies.

Svaigām kājām un jestru prātu devāmies ceļā. 
 Jāatzīst, ka Castilla y Leon ir viens no vienmuļākajiem posmiem visā Camino, kur nebeidzamo lauku nomācošā ainava neatstāj citas iespējas kā vien skatīties sev zem kājām un atejot no realitātes ieiet sevī. Brīžiem tikai piefiksēju, ka nemaz nerunājam, ka visi trīs esam kaut kur savās pasaulēs. 






Un sapratu, cik tomēr gudrs bijis šis Santjago, jo izvēlējies ceļu no Austrumiem uz Rietumiem, iet līdz ar Sauli, iet pa zemi un vienā virzienā ar Zemi. Vasarā šis posms ir arī visspīdzinošākais, jo ir nežēlīgi karsts un koku tikpat kā nav. Pa ceļam redzams, ka atsevišķās vietās, rūpējoties par svētceļnieku ērtībām, ceļa malās tiek stādīti koki, kas būtu loģisks izskaidrojums aleju veidošanai in general.
Un tā ir tik mierīga sajūta, iet nevis, lai pēc iespējas ātrāk kaut kur nokļūtu, bet iet iešanas pēc.
Gabals Castrojeriz – Fromista mums sanāca 30 km. Nedaudz par daudz pirmajai dienai, bet tas tāpēc, ka sākumā bija mainītas norādes kaut kādu ceļa darbu dēļ.
Fromistā ieradāmies jau tumsā ap 8iem un nogājuši gar baznīcu, protams, ka tā arī nesatikām Anatoly un nevarējām arī nekādi to paziņot, jo bijām sarunājuši palikt Fromistas brīvprātīgo dzīvoklī un nezinājām, kurā albergē paliek viņš.
Jā, kopš februāra Fromistā ir 3 jaunie – itāliete Margarita, francūzis Antony, kam ir draudzene Bilbao un kas ieradās ar mašīnu atvedot līdzi īpašu crepju pannu un serbs Edu, kas nupat bijis training course Latvijā ar Liepājas jauniešu organizāciju „Radi vidi pats”, par kuru kaut ko ne pārāk labu man bija stāstījusi Ieva vai otra meitene PECSRL laikā Liepājā.
Nākamajā rītā Nadja ar Alejandro izdomāja, ka brauks ar autobusu uz Palensiju un pēc tam no turienes uz Carrion. Es biju gatava izcīnīt savu Labo Cīņu ar Camino. Tāpat arī pieļāvu iespēju, ka varbūt pa ceļam satiktu vācieti Anatoly un atvainoties, ka muļķīgi sanācis iepriekšējā vakarā.
Posms Fromista – carrion bija vēl garlaicīgāks, jo lielāko daļu gāja paralēli šosejai, bet vecajai, kur tikpat kā mašīnas nebrauca. Pa ceļam bija jāšķērso 4 mazie ciemi. Man nebija ne kartes nekā, bet vadīties pēc Camino ceļazīmēm ir viegli. Atliek vien ieņemt Austrumu – Rietumu virzienu un ik pa laikam ceļu krustojumos raudzīties pēc dzeltenām bultām vai gliemežvāku simboliem. Pēc tā, ko Santjago brīvprātīgie stāstīja, tad gliemežvāks ir simbols tāpēc, ka bija kaut kāda saistība ar jūrniekiem un jūru. Varbūt tāpēc, ka pēc Santjago ir vēl viens posms (ne tik populārs, jo nav saistīts ar reliģiskajiem motīviem) līdz Finisterei – pilsētiņai, kas atrodas pie Atlantijas okeāna.
Dažbrīd man likās, ka Camino tikpat labi var būt kāds lēts triks lauku tūrisma attīstīšanai, jo ejot cauri mazajiem ciemiem, visur var redzēt lielas zīmes par bāriem un albergēm, bet īstenībā varbūt to vienkārši liek, lai ceļa nomocītie gājēji varētu viegli tos atrast, un nav pat svarīgi vai leģenda par Santjago ir īsta. Galvenais, ja cilvēki ir gatavi veikt Camino un atgriežas no tā pilnīgāki un labāki, tad tas noteikti ir tā vērts.
Izejot cauri otrajam ciemam, ieraudzīju 4 svētceļotājus un SURPRISE!! arī vācieti starp viņiem (ne velti biju teikusi See you.. ) Visi bija satikušies pa ceļam iepriekšējā dienā – beļģiete, spānis, nīderlandietis un vācietis un mētājās ar slapstick jokiem, piemēram – We don’t have time. But time has us.. :D
Pievienojos viņiem un kādu gabalu gājām kopā. Pēc gabala šie paņēma breaku, bet es teicu, ka iešu tālāk, jo gribējās ātrāk būt galā, bet sarunājām satikties Carrionā.
Pēdējie 9 km bija pilnīgs bezcerības tuksnesis un zemes jūra. Un vismaz šāda zīme mani sagrautu, ja es šajā brīdī ietu uz Santjago..


Pēdējos 4 km tā nebiju es, kas gāja. Tās bija manas kājas, kas savā ritmā autonomi maršēja. Bet pēdējos 2 km gāju skatoties uz Carrion kā oāzi tuksnesī vai salu jūras plašumos, kas kā nenāk tā nenāk tuvāk. Pārņēma drošības sajūta, ka esmu atgriezusies mājās, nelielā pārākuma apziņa, kad, lai gan izskatos pēc tūrista vai random svētceļotāja, zinu, kur kas atrodas un mērķtiecīgi dodos dzīvokļa virzienā nevis nedroši meklējot albergi vai kādu kafejnīcu. Sanāca, ka biju gājusi tieši 4 manas rīta strādājamās stundas no 10:30 līdz 14:30.
Pēc 2 dienām Camino man sāpēja kājas no iešanas, pleci no mugursomas un rokas no aukstā vēja. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kaut kad nākotnē gribu iet atkal. Nezinu gan, vai visu camino vai kādus citus posmus, bet noteikti, ka jā – kaut kas tajā visā ir tāds mistiski saistošs.