Wūhū.. cik ilgi neesmu neko rakstījusi, bet tikai tāpēc, ka pēdējās divas nedēļas bija pilna ar notikumiem. Tātad nedēļu no 25.-28. Janvārim pavadīju vidustermiņa izvērtēšanā netālu no Malagas. Laiks gan neattaisnoja uz sevi liktās cerības – jā, bija siltāks nekā Carriona mīnusi, bet tāpat bija lietains un vēss. Uz Malagu biļetes bija nopirkusi nacionālā aģentūra – viskrutākajos un ātrākajos vilcienos, kuri dažbrīd traucās ar ātrumu 300 km/h. No Palensijas uz Madridi man bija atvēlēta vieta preferente klasē, kur, man iekāpjot, jau sēdēja augsto zaru putni - zilie apkaklīši. Un Valladolidā iekāpa vesels grupējums ar tādiem. Mana esamība šajā vagonā viņos un dzērienu stjuartiem noteikti radīja izbrīnu. Īstenībā arī man.
Madrides galvenā vilcienu stacija Puerta de Atocha ir tieši tik milzīga, lai atgādinātu lidostu. Arī drošības un vilcienu biļešu pārbaude to tikai apstiprināja.
Pati apmācība notika ciemā netālu no Malagas – Mollina, kempingveidīgā vietā, kas jau ir iegājusies par vienu no vietām, kur rīkot šīs satikšanās. Pirmo reizi 5 dienu vietā semināram bija atvēlētas 4, no kurām pirmā ir ierašanās, bet pēdējā aizbraukšanas diena, līdz ar to 2 dienās bija saspiesta intensīva projekta un sevis pašanalīze. Protams, bija laba iespēja paskatīties uz savu projektu no malas, bet jau līdz tam biju viscaur to pārizdomājusi un secinājusi, ka dzīvošanas apstākļi ir labāki nekā vidusmēram, bet pats projekts nav pārāk ilgtspējīgs. Un vēl viens novērojumsecinājums- ja tavs projekts ir lielā pilsētā un tu tikpat kā neceļo, jo nav laika vai vēlēšanās, tad tas nozīmē, ka viss ir čikiniekā. Jo vismaz mums ar Nadju ceļošana sanāk drusku kā bēgšana no Carriona, kur nekas daudz nenotiek nedz projekta ietvaros nedz arī vīkendos.
Piem, turks Granadā nesaņem nekādu ēšanas naudu (tikai kabatas naudu), jo ēdienu viņam dod organizācija, bet 5 dienas nedēļa tie ir garbanzos un tortilja, lielākajai daļai ir problēmas ar apkuri – piem, kurina tikai atsevišķas stundas dienā – pa dienu, kad neviens nav mājās, vai pa nakti, kad tāpat jau guli. Arī tam pašam turkam – ir baseins, bet nav apkures. Un grupas vadītāja teica,ka Spānijā visi ir pielāgojušies karstajam laikam, bet tiem dažiem mēnešiem aukstā tā ne pārāk, lai gan tie daži mēneši pat visā Spānijā sanāk vismaz 4.
Kopā bijām ap 100 brīvprātīgie, bet vairāk sanāca kontaktēties ar tiem dažiem no manas pirmās apmācības, jo tas taču tā dabiski.
Ēdiens bija daudz labāks nekā iebraukšanas seminārā, turklāt bija īpaši padomāts par tiem, kas neēd atsevišķas lietas. Turklāt uzzināju, ka ir iespējama alerģija pret kanēli.
Pirmajā vakarā vakara aktivitāte bija autonomo reģionu prezentācijas radošā veidā. Trīs minūšu garas prezentācija mums, 5 brīvprātīgajiem (1 no Burgos, 1 no Salamanca, un 2 no ciema netālu no Avilas) un 1 tutoram, no Castilla&Leon prasīja gandrīz stundu ilgas strīdēšanās. Respektīvi, man bija ideja, ka varam parādīt mazu etīdi, kurā simulēt tūristu, kas iet cauri reģionam un gatavs redzēt super skatus, bet gar malām stāvošie tikai rāda vienu pēc otras lapiņas ar uzrakstu LAUKS (Castilla y Leon ir pazīstama kā Tierra de Campos – Lauku zemes), nedaudz ironizējot, bet vismaz būtu smieklīgi. Bet tutors no Burgos ( sevis pašapmierinātībā ieslīdzis apaļvaidzis) saka, lai mēs parādam C&L vērtības – pilsētas- Burgos ar Katedrāli, Avila ar kaut kādu mūri, kas iekļauts Pasaules kultūras mantojumā, Valladolid, kas ir galvaspilsēta un Salamanca, kas ir studentu pilsēta. Gatava piekaut viņu, saku, ka tā taču nav nekāda tūrisma izstāde, ka visas baznīcas taču ir vienādas, un tas viss būs garlaicīgi. Sārtvaidzis sāk kļūt manāmi aizkaitināts, ka šitā izsakos par šiem vērtīgajiem apskates objektiem, tā rezultātā pasaka, ka nepiedalīsies, lai mēs paši izlemjam, lai gan reāli trūkst cilvēku, kas varētu turēt lapiņas. Turklāt vāciete no Burgos grib vēl pa ceļam izbērt lēcas, lai es izsauktos –„ Oooo, lēcas!”, vāciete no Salamancas grib lasīt citātu no grāmatas (garlaicības kalngalns- neviens ne dzirdēja, ne arī saprata), bet turkam un francūzietei bija totāli vienalga.
Nu beigās nebija nekas izcils – gāju, sajūsminājos par laukiem, un fočēju visus sēdošos cilvēkus, izliekoties, ka viņi arī ir lauki. Bet apbrīnojami – tiešām sāk likties, ka ainaviskais plakanums atspoguļojas prāta un domāšanas plakanumā – nekādas idejas, nekā radoša un viss vienalga. Labi, 3 minūtes, bet var taču bišku padarbināt smadzenes, lai sanāktu kaut kas labs, lai vismaz pašiem ir jautri.
Atvadu nakts bija pārģērbšanās par dēmoniem un raganām par godu 27. janvāra San Antolin svētkiem Baleāru salās. Stāsts par to, ka San Antolin spēlēja ar velnu kāršu spēli 31 uz savu dvēseli, bet tomēr vinnēja. Mēs ar Aiki (no Vācijas) abas bijām nosacīti raganas un izdomājām sev slepenos vārdus, lai citi nesaprot – man Ragana un viņa Hexe (ragana vācu val.)
Droši vien semināra galvenais notikums bija viens no 3 bāriem ciemā – disko bārs Paco’s. Brīvprātīgo iebrukums tur bija īsta La Bomba. Gluži vai kā privātais. Taču pēc pirmās nakts droši vien panesās ziņas apkārtnē un pārējās divas vietējie pacani nāca mūs ievērtēt. Bija jautri, mūzika dejojama, bet Paco identitāte palika miglā tīta- klīda baumas, ka tas bija viens no 3 bārmeņiem? Domāju, ka lielākajai daļai brīvprātīgo seminārs asociēsies tieši ar Paco’s bāru. Un viena brīvprātīgā no Malagas teica, ka cilvēki Malagā zinot Paco tieši pēc brīvprātīgo nostāstiem.
Jā, šāda brīvprātīgo satikšanās palīdz, it sevišķi, ja uznāk šļukum-brukums un nezini, kā nodzīvot savu projektu līdz galam.
