(5.11. -7.11.)
Capacha ir ikgadējs notikums, kurā var piedalīties ikviens un ko organizē San Juan de Dios centra Valladolidas nodaļa, kas īstenībā ir kā neliels campus. Tā kā strādāju San Juan de Dios Carrionā, mēs ar Sāru kā brīvprātīgās varam piedalīties bez maksas (40 EUR). Un tā kā tā ir iespēja nokļūt Valladolidā bez maksas, pēc šī pasākuma nolēmām aizbraukt paskatīties, kas jauns Salamancā.
Šīgada Capachas tēma par godu Santjago ceļam ir caminando y acogiendo (burtiski - iet un nonākot tikt sagaidītam). Bija aptuveni ap 180 dalībnieku no visas Spānijas vecumā no 2 – 85 gadiem, es pārstāvu Latviju, bet Sāra - Austriju.
San Juan de Dios ir sociālais centrs ar reliģisku ievirzi, kurā dzīvo aptuveni 300 dažāda vecuma cilvēki ar dažādiem fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Centrs drīzāk ir kā neliels mikrorajons, kurā viņi gan dzīvo, gan mācās, gan strādā. Dzīvo atsevišķās dzīvokļu mājās, kurās gaiteņi tiek dēvēti par ielām. Strādā turpat esošajā rūpnīcā, galvenokārt pie iepakošanas darbiem un mācās, kā dzīvot, jo, piemēram, viena no telpām ir kā virtuve, viena kā istaba, viena kā vannasistaba. Ir arī trenažieru zāle, datorklase, kafejnīca ar mūziku un platekrāna televizoru. Tas viss tomēr atgādina realitātei pietuvinātu fikciju, jo jebkurā gadījumā, tikai šajā realitātē, tikai sabiedrībā starp sev līdzīgajiem, viņi ir „normāli”, taču ārpasaulei viņi vienmēr būs atšķirīgi.
Pati Capacha ir kaut kas līdzīgs tiem kristīgo jauniešu rīkotajiem pasākumiem, bet šeit vairāk jūtams cilvēciskais, cik reliģiskais faktors.
Pa dienu var klausīties 5 dažādu pieredžu stāstus. Tie, uz ko es aizgāju ir par vienas basku sievietes, kas strādā ar imigrantu jauniešiem no ielas, brauciens uz Senegālu un Mali. Viņa stāsta, ka afrikāņiem ir apbrīnojams talants viegli apgūt matemātiku un valodas, bet visgrūtākais ir iemācīties rutīnu jeb dzīvošanu pēc pulksteņa laika.
Šajā brīdī es saprotu, ka man ir grūti runāt spāniski, jo domāju latviski un mēģinu to pašu domu ietērpt spāņu valodas vārdos, kurus nemaz nezinu. Visi sakārtoti pakārtotie teikumi rada vēl lielāku nekārtību manā galvā. To pašu var pateikt daudz vienkāršāk, izmantojot esošos vārdu resursus. Droši vien tas izskaidro, ka vieglāk ir no vieglākas valodas uzbūves pakāpeniski pievērsties sarežģītākai (afrikāņu gadījumā) nekā no sarežģītākas reducēties uz vienkāršāku (mans gadījums).
„Cultura africana hay una cultura de escucha y palabra. Una persona mayor es un Dios”. (Āfrikāņu kultūra ir runāšanas un klausīšanās kultūra. Ikviens vecais cilvēks ir kā Dievs).
„Un blanco como un banco” (baltais cilvēks kā banka – jo tiklīdz ierauga, mēģina viskaut ko nopārdot).
Otrs stāstījums ir saistīts ar palīdzību prostitūtām, kas ir spiestas ar to nodarboties. Lielākoties tās ir imigrantu sievietes, piemēram, no Nigērijas. Tie nav nekādi vervēšanas gadījumi piesolot labu dzīvi, bet gan vietējā mafija vienkārši piedraud izrēķināties ar meiteņu ģimenēm, ja netiks samaksātas milzu naudas summas, ko viņas var nopelnīt tikai uz ielas, jo nekur citur netiek pieņemtas.
Kas man ļoti patīk ir vakara pasākums „Capacharte” ar 4 dažādām performancēm – mīms, komiķe no basku zemes, kas stāsta 3 mazas ainiņas ar maziem zemtekstiņiem un 2 ģitārpriekšspēles.
Viena no tām šī:
Un mans prieks par šo bezmaksas iespēju atrasties te ir neizsakāms, un nākas būt neoriģinālai un kārtējo reizi atzīt, ka labākās lietas dzīvē taču ir par velti, vai ne?
Pēc tā seko vakara kulminācija, kad visi dodas ārā, kur lāpu gaismā tiek skaitīti buramvārdi un katlā zilām liesmām dedzināta grapa. Un vienā brīdī es saprotu, ka dziesma, kas skan noskaņai ir LATVIEŠU VALODĀ!!! Esmu tik saviļņota, apstulbusi un pārsteigta, ka nezinu, ko lai dara ar šo fantastisko atklājumu. Skrienu pie Aitora un prasu, vai viņš zina, ka dziesma skan latviski. Viņš saka, ka nezin un ka vienkārši kaut kādi baskieši uzlikuši savējo (Aitors, starp citu, arī ir baskietis). Viņš to pasaka arī baskiešiem, kas nemaz nezināja, kādā valodā ir dziesma. Un nākamajā dienā tas, kura telefonā bija tā dziesma, saka, ka grib iemācīties latviešu valodu un ka viņš man var mācīt euskera. Un labākais ir tas, ka dziesmas vārdi atbilst dieva tematikai.
Latviešu mūzikas cienītājs ir tumšais bruņinieks (Daugavas) kreisajā krastā..
Vispār baski ir jūtami atšķirīgi gan pēc izskata (tumšāki mati, bet gaišāka āda, garāki par vidusmēra spāņiem), gan arī pēc izturēšanās (ar raksturiņu un tādi savrupi, tikai savā kompānijā vairāk dzīvojās). Nevaru sagaidīt, kad braukšu uz Bilbao.
Jā, Dieva ceļi ir neizdibināmi, jo visu laiku ir tik daudz tādi mazi notikumi, kas sasaistās tieši manu acu priekšā. Un kas attiecas uz domu spēku šeit tas ir īpaši iedarbīgs.
Pēdējā dienā ir eukarista (nezinu, kas tas ir, bet atgādināja dievkalpojumu), bet mijiedarbība starp mācītāju un publiku ir ļoti cieša, ja salīdzina ar tām dažām reizēm Latvijā. No šejienes arī citāts: „Kas ir vissvarīgākais baznīcā? Durvis. Izejas durvis, jo īstais ceļš, īstā dzīve ir aiz tām.”
Neliela caurstaiga pa Valladolid, kas ne ar ko īpašu neizceļas, kaut gan ir Castille y Leon galvaspilsēta. Parks, kas atgādina mežu ar putnu māju un savā nodaba klaiņojošajiem pāviem, pīlēm u.c. putniem, tomēr paliks atmiņā.
