Ir labi būt Latvijā..

Mans driving home for Christmas man aizņēma 32 stundas ceļā Madrid – Stockholm Skavsta – Riga. 

Joprojām pagaidām no Madrides esmu redzējusi tikai šo momentu

Bet viss tā gludi, kā jau pa sniegainiem ceļiem mēdz iet. Ja nu vienīgi tāds sīkums Madrides lidostā, kur no sākuma manam Skaustam ir vieni vārti, bet dažas minūtes pirms bordinga, neredzot iepriekš manītos skandināviskos pārus un paskatoties monitorā, redzu, ka ir pavisam citi vārti, bet nekur tas netiek paziņots. Nezinu, vai vienmēr vai pašreizējā sniegainuma efekta ietekmē, bet nevar mierīgi apsēsties pie saviem vārtiem un grauzt līdzpaņemtos pārtikas krājumus (par ko es biju īpaši parūpējusies). Manā ekipējumā ietilpa – salātu paka, mocarellas šķēļu iepakojums, galetes, 2 vārītas olas, cepumi, šokolāde un āboli.

Pats lidojums likās traki ilgs un piezemēšanās gan Stokholmā, gan Rīgā bija tiešā vārda nozīmē slidena. Tā kā man Skavstā bija jāpavada vesela nakts un pusdiena, jau iepriekš mazbudžeta ceļotāju saitā www.sleepinginairports.net biju paskatījusies, kādas ir manas izredzes. Nebija tās sliktākās atsauksmes. Un pagaidām sēžot Skavstā, man vismaz ir dažu stundu prieciņš klausīties mūziku datorā, kā piemēram, 3 doors down – Landing in London, kas piemērotāk būtu atpakaļceļam vai Michael Bubble – Home, un nez kāpēc sēžot gandrīz pustukšajā ēdamzālē, dziesmu vārdi iegūst daudz lielāku nozīmi. Pati ēdamzāle izskatās gandrīz kā LU Amica, darbojas 24h, cenas ir samērīgas un, ja wi - fi vēl būtu par brīvu, būtu pat labs hostelis. Atsauksmēs viens bija izteicies par to, ka nakts uzraugi neatļaujot gulšņāt pa krēsliem, bet ap pusnakti es un vēl daži jau iemēģinājām cietās krēslu gultas. Un man vispār paveicās ar vietu – tieši zem zaļa krūmauga, pie radiatoriem ar skatu uz lēnām krītošu sniegu. Vienā brīdī sapratu, ka atrodos aziātiskā ielenkumā – droši vien jaunā studentu maiņa uz pavasara semestri, lai gan nevar jau zināt, uz kurieni devās. Un nākamajā brīdī piefiksēju, ka pat no manas tikko atvērtās cepumu pakas sāniem, man pretī raugās pokemons ar „vai-nu-tu-ēd-šos-cepumus-vai-arī-es-tev-tos-atņemšu..” skatienu.

„Geografias”, ko nopirku Salamancā , ņemu līdzi visos garajos ceļojumos un katrā izlasu tikai pa nodaļai, jo citos brīžos vienkārši nelasās un vienmēr sanācis tā, ka nodaļas tēma kaut kā saistās ar ceļojuma tēmu. Un šoreiz tā bija par apzināto klaiņošanu, par tīšās dislokācijas izbaudīšanu un lidmašīnu vērošanu, turklāt pat pieminot, Helsinkus un tieši Stokholmu.

Sapratu, ka Ziemassvētkos jālūdz uzdāvināt iPodu vai kādu citu santehnikas iekārtu, kurā var klausīties mūziku. Nez kāpēc visi ceļojumi man pagadās tādi gargabalnieki, kad tā vien gribas pazust citā realitātē.

Rīta pusē līdz ar pirmajiem reisiem lidosta kļūst dzīvelīga, bet joprojām nesteidzīgi mājīga. Varēju nesteidzīgi vērot tādus pašus naktsputnus kā es, kas garlaikoti gaidīja savus uz mājām vedošos gulbīšus. 

Meitene!!! :D

Vismaz izskatījās, ka lielākā daļa nebrauc uz ārzemēm, bet gan atgriežas mājās. Kaut vai kāds zviedrs, kas apsēdās man pretī pie galdiņa ar savu kafiju un sarunu uzsāka ar jautājumu:” And where are you not going?”, jo viņa reiss uz Parīzi (kur viņš dzīvo) bija atcelts līdz trešdienai.

Katru reizi ilgi sēžot lidostās, sāku ar sevi spēlēt spēli „Uzmini nu!”, mēģinot saprast, nojaust, uzminēt, uz vai no kurienes garāmejošie vai pretimsēdošie varētu doties. Un tad, kas tuvojas laiks reisam uz Latviju sāku meklēt, sazīmēt, sajust latviešus.

Tā piemēram, viens džeks Madridē pēdējā brīdī, nu vispēdējākajā, ielēca lidmašīnā. Nodomāju, ka izskatās pēc latviešu antiņa. Pa nakti pāris reižu redzēju lidostā klīstam. Nākamais moments – esot jau pie Rīgas vārtiem, dzirdu, ka viņš zvana draugam un stāsta, ka pamodies 1 stundu pirms lidmašīnas izlidošanas...

Lai gan lidojums uz Rīgu bija jāgaida 21h, tomēr ticēju, ka tas netiks atcelts. Un jā, ir labi būt mājās!

Ekstrēmās pārvērtības

Vakar Sāra aizdevās projām un es jau pirms pāris nedēļām biju sākusi perināt domas, ko mainīt istabas interjerā.. Tad nu vakar ķēros pie darba. Jau kādu nedēļu mums ir salabota persiana jeb loga ārējā žalūzija un kopš tā brīža katru dienu redzu gaismu savā istabā. Istabas logi ir uz dienvidiem, tāpēc saule visu dienu ir logā..Kādā sarunā ar Lusiju par istabas iekārtojumiem, uzzināju, ka pēc fenšui vislabāk ir gulēt ar galvu uz ziemeļiem, un kājām uz dienvidiem. Tieši tā arī pārbīdīju savu gultu un otru aiznesu uz Alessandro istabu. Tagad ir daudz vairāk vietas, lai no rīta izlecot no gultas, modinātājzvana pavadījumā dejotu apakšveļā.

 Portugāļu CS Joao viens no muzikālajiem ieteikumiem: Terrakota

Porto prieki

Pagājušās 4 dienas Porto ir bijis visspilgtākais braucieniens mana EVS laikā. Tik fantastiski koncentrētā veidā iepazīt kādu vietu ir tiešām liela veiksme, lai gan sākumā bija daži čē pē, kas vēlāk īstenībā bija iemesls mūsu Porto supertūrei. Nedēļu pirms braukšanas izdomāju, ka gribu braukt uz Porto nevis Bilbao, sakontaktēju ar Lieni Vigo un viss notiek. Pēc Aijas ieteikuma, CSā atradu lielisko hostu Pedro, kas darbojas ekoNVO un ir superīgs. Jā, viņš varot mūs uzņemt. Apmierināta ar lielisko saorganizēšanos nedēļas laikā, laimīga 7 stundas nodirnu vilcienā uz Vigo, kur uzzinām, ka Pedro ir sajaucis datumus un pie viņa tajās dienās ir 2 citas latviešu meitenes, kas laikam pēdējā brīdī izdomāja palikt ilgāk. Nu neko. Paniski meklējam citus hostus, no Lienes profila (kurā ir tikai viņas vārds) sūtam trauksmes pilnas vēstules visiem, kas izskatās daudz maz sakarīgi. Starp daudzajiem vīriešiem ir arī dažās meitenes, no kurām vienai arī aizsūtam. Beigās tieši viņa, Helēna, ir tā, kas ir ar mieru mūs izmitināt.

Sestdienas un svētdienas laikapstākļiem ir ar nedaudz apokaliptisku pieskaņu, bet ņemot talkā lietussargu vairogus mūsu lietus un vēja cīņas vainagojās panākumiem. Gaidot autobusu Vigo, izdomājam apmest loku autoostas apkārtnei. Tikko izejam no ēkas, pretī nākošais spānis garām ejot nosauc „Welcome to Spain!”, acīmredzami domājot, ka mēs tikko te ieradušās. Hi, hi hi..

Pirmā diena ir svētdiena un lietus līst bez žēlastības. Ar Helēnu esam sarunājušas satikties pie Casa de Musica. Viņa nokavē pusstundu, jo tikai nesen pamodusies no iepriekšējā vakara izklaides. Ar viņas mašīnu tiekam aizvizinātas līdz centram, kur ejam meklēt kādu ēdamvietu. Ielas pārvērtušās par mutuļojošām kalnu upēm un gatavas aizraut līdzi ikvienu. Īstenībā Helēna ir francūziete, kas te strādā kaut kādā biznesa kompānijā. Vakarā sarunājam sarīkot starptautiskās vakariņas. Andželina no Santjago taisa tortiljas un vecmāmiņas humusveidīgo salsu, Marco – mocarellas salātus, mēs ar Lieni – baltābolmaizītes, Helēna – gaspačo. Viņa dzīvo kopā ar saviem darbabiedriem – vienu geju un otru, kas arī varbūt tāds bija. Tad vēl bija viens viņas hostējamais – pusportugālis/pusfrancūzis David, kas ar stopiem ceļo pa Portugāli un mums likās, ka šīs vakariņas 3 dienu laikā bija viņa vienīgā ēdienreize, viens mākslas pasniedzējs no Jaunzēlandes un viens anglo - americano Keniju- īsts dabas bērns. Viņa vecāki - biologi– māte amerikāniete un tēvs anglis – satikušies Kilimandžāro un viņš savas dzīves pirmos 12 gadus dzīvojis Malāvijā kopā ar vietējiem un izklaidēja mūs ar stāstiem par džungļu dzīvi, sadzīvi ar kaimiņiem krokodiliem utt. Vakars beidzas kādā vietējā jazz session klubiņā.

Pirmdienas rītā Davids saka, ka iet uz vienu guided tour, ko visas dienas garumā vada viens CSietis. Un tas ir Fernando, kas nākotnē visticamāk kļūs par Porto leģendu. Izrādās, pēdējos 2,5 gadus Fernando savā dzīvoklī katru dienu izmitina kādus ceļotājus – tā teikt, ļauj pasaulei nākt pie viņa, ja pats nedodas pasaulē, lai gan 30 savas dzīves gadus ir strādājis Portugāles statistikas pārvaldē un apceļojis vissīkākos Portugāles nostūrus. Uz šodienu cipars ir 982 viesi. Fernando ir pilns ar dzīvespriecīgu humoru un jociņiem par blondīnēm un sievietēm vispār (kas man bišķīt ne pārāk patīk), tāpat arī jokiem par Guiu (Duero upes otru pilsētas daļu), kas noteikti nav Porto, bet gan Maroka. Viņa draugs Alberto dzīvo tieši tajā pusē un tad viņi viens otru ķircina.

Kurai Portugāles pilsētai ir 6 tilti? Porto. Un Guia. Kāda sagadīšanās.

Vien no lietām, kas Guiai ir labāka – skats uz Porto.

Kāpēc blondīne pirms sulas dzeršanas 10 sekundes skatās uz paku? Jo tur rakstīts „Concentrate”

Kas radās, kad Sniegbaltīte dejoja striptīzu septiņiem rūķīšiem? 7up.

Laiks ir mainīgs, taču šodiena ir gluži piemērota pastaigai. Un ir grūti aptvert apkārtesošo krāsainību, ko gribas visu laiku knipsēt, bet kas bildēs izskatās nekā. Tūres laikā bijām arī vienos no vīna pagrabiem. Pagaršojām gan balto, gan sarkano portvīnu, bet, kamēr mēs gājām infoekskursijā, Fernando gluži kā Ziemassvētku vecītis atlaidies pie egles tīksminājās par 20 gadus vecu vīnu, ko iedeva pagaršot arī mums. Labs. Ārkārtīgi labs.

Vakarā viņš mums mācīja spēlēt šahu un 3meiteņu tournamentā, spēlējot tikai ar bandiniekiem, paliku 2. vietā. Taivāniete mūs ar Lieni apsteidza, bet visas dabūjām pat medaļas. Turpat arī palikām ēst vakariņas, turpinot dienas sarunas par portvīna tradīcijām, pasaules mazumu un jocīgajiem dzīves ceļu krustojumiem. Galda stūrī kā puķu vāze rotājās putuplastā sasprausti visu klātesošo valstu karodziņi.

Otrdien piebiedrojamies Fernando tūrei, kurā nāk arī šodienas jaunais viesis – pēc izskata anglim līdzīgs puisis no Floridas, kas Tarragonā māca bērniem angļu val. Pēcpusdienā laiks kļūst saulaināks, tāpēc izdomājam aizlaist uz playu redzēt okeānu. Beidzot varēju atkal izbaudīt ūdens plašumus.

Vakarā kafejnīcā Gallerie de Paris bija 2 dienu džeza festivāls par brīvu, bet kā vēlāk izrādījās, pēc stundas sēdēšanas pie tējas bija jāņem galdiņa rezervācija. Tā kā pirms īsa brīža bija uzradies viens no CS hostiem Joao, kas šovakar mums sastādīja kompāniju, tad devāmies uz viņa iecienītu kaboverdiešu/portugāļu ēstuvi ar afrikāņu mājas virtuvi un tās īpašniekiem, kas paši tur gatavoja ēst un apkalpoja galdiņus. Tādā savējo barā ietikām. Vēlāk pievienojās viens Joao draugs Luis, kas nerunāja angliski, tikai spāniski un portugāliski un es viņam esot atgādinājusi viņa ex-draudzeni. Pēc 3 stundu vakariņām, gājām uz kaut kādu fancy klubu-restorānu, kur Luis visiem pasūtīja visiem 2 vīna pudeles, pēc tam uz viena Helēnas drauga dzimšanas dienas ballīti vecā, tukšā koka 4stāvu mājā, kur viņš īrēja augšējo stāvu. Gandrīz atstāju šalli, bet tomēr atcerējos laicīgi aizskriet atpakaļ. Beigās bija variants iet uz vietu, kur skan regejs, bet kaut kā aizdevāmies uz indie klubu līdz 5iem rītā. Un visdīvainākais bija tas, par ko mēs visi brīnījāmies, ka Luis samaksāja par visiem.
Un daudzās bulciņlietas kafejnīcu skatlogos ir vnk fantastiskas.. un tādi Ziemassvētku kliņģeri tur gozējas.. eh..

Pāris gejiskie Porto mirkļi.

Esam fancy klubā- restorānā, runājos ar amerikāni no Floridas un vienā brīdī viņš man paziņo „I think I have a crush on the bartender!” Dang! 1:0 geju labā. Esmu šokā, bet lai to neizrādītu, nevainīgi jautāju, vai tajā ar gaiši zilo polo kreklu.

Esam kaboverdiešu ēstuvē, kur mūsu ierašanas laikā tika klāti rezervācijas galdiņi. Aptuveni mūsu vakariņu beigu posmā uz 4kārtīgu dubultrandiņu ierodas geji. Rezultāts - 8:0. Nav tā, ka man būtu homofobija vai es gribētu sēt rasu naidu, vienkārši man tas viss izskatās tik feik, ka smiekli nāk. Nu labi, esi gejs, bet kāpēc ir jāģērbjas T-kreklos ar dekoltē.

Apskatot ieguvumu un zaudējumu bilanci, apmaiņa pret lieliskajām emocijām esmu šķīrusies no lietussarga, kas laikam palika taksī un labā lūpu balzama, kas aizripoja autobusa nezināmajos plašumos ceļā no Santjago de Kompostela uz Palensiju. Un tā arī nenopirku portvīnu, jo pēdējā brīdī nebija skaidras naudas un tuvākais bankomāts bija slēgts. Bet esmu tik sajūsmā, ka kopš šī brīža Porto, pievienojusies Serbijai un Kubai manā vēlreiz apciemojamo vietu sarakstā.

Don’t worry, be hippie!
Vairak bildes šeit

Ziema klāt

Pagājušo otrdien pirmo reizi Carrionā uzsniga sniegs. Kad pa televizoru rādīja, ka Madridē pirmo reizi uzsnidzis sniegs, Alma saka, ka pēc 24 stundām sniegs ir arī Carrionā. Tieši tā arī notika.

Kopš šīs nedēļas sākuma man ir mainījies darba grafiks. No 10:30 līdz 14:30 esmu dienas centrā, pēc tam ir bišku brīvs,1dienās un 3dienās no 17-19 ejam uz bibliotēku un mazajiem bērniem ir Cuentacuentas (pasaku lasīšanas un spēļu laiks), bet 2dienās, 4dienās, 5dienās Jauniešu mājā sastādu kompāniju mājasdarbu pildīšanā un dažādu workshopu un aktivitāšu padarīšanā. Ir dažādi..

Bet arī dienas centrā vis kaut kas notiek. Ar Davida palīdzību no koka kluča pati mēģināju uztaisīt sveču palikni - pat sanāca, un vakar krāsoju būri, kurā Aitors kaut kur atradīs un pa ziemu turēsim trusi. Nē, nevis trusi, bet rabitozauru.. :) Kad teicu, ka gribu krāsot zaļu, Davids saka - Ja nokrāsosi zaļu, trusi apēdīs būri, jo truši taču ēd visu, kas ir zaļš.

Nākamnedēļ Sāra un Alesandro beidz savus projektus un atgriežas mājās, tāpēc vakar taisījām atvadu vakariņas ar Lusiju, Aitoru, Carmenu (jauniešu mājas tutori) un Anu (vietējā spāniete, kas dzīvo kaimiņos, ir bijusi EVS Slovākijā un ir riktīgi pozitīva). 

Es daļēji atbrīvojos no griķiem, ko visi tikai pagaršoja, bet Sāra taisīja šniceli (piedod, Sāra, bet garšoja pēc pazoles) un ābolštrūdeli. Aitors ar Carmenu aizbrauca ātrāk, jo sāka snigt un tā ka viņi dzīvo Palensijā baidījās, ka vēlāk nevarēs tikt. Sniega dēļ man jau otro dienu šonedēļ ir brīvdiena, jo kad pa nakti sasnieg, mašīna, kas apbraukā ciemus un savāc vecos krabjus, nevar tikt cauri. 

Mēs palikušie sākām spēlēt drinking geimu, ko Ana iemācīja, kurā aizgāja gan balzams, gan saldais vīns, gan mosts. Un jā, par pārsteigumu man pašai, upeņu balzams garšo apbrīnojami labi. 

Un mans ir driving home for Christmas.

Bet pagaidām - Porto, Porto...la la la la laa..