Porto prieki

Pagājušās 4 dienas Porto ir bijis visspilgtākais braucieniens mana EVS laikā. Tik fantastiski koncentrētā veidā iepazīt kādu vietu ir tiešām liela veiksme, lai gan sākumā bija daži čē pē, kas vēlāk īstenībā bija iemesls mūsu Porto supertūrei. Nedēļu pirms braukšanas izdomāju, ka gribu braukt uz Porto nevis Bilbao, sakontaktēju ar Lieni Vigo un viss notiek. Pēc Aijas ieteikuma, CSā atradu lielisko hostu Pedro, kas darbojas ekoNVO un ir superīgs. Jā, viņš varot mūs uzņemt. Apmierināta ar lielisko saorganizēšanos nedēļas laikā, laimīga 7 stundas nodirnu vilcienā uz Vigo, kur uzzinām, ka Pedro ir sajaucis datumus un pie viņa tajās dienās ir 2 citas latviešu meitenes, kas laikam pēdējā brīdī izdomāja palikt ilgāk. Nu neko. Paniski meklējam citus hostus, no Lienes profila (kurā ir tikai viņas vārds) sūtam trauksmes pilnas vēstules visiem, kas izskatās daudz maz sakarīgi. Starp daudzajiem vīriešiem ir arī dažās meitenes, no kurām vienai arī aizsūtam. Beigās tieši viņa, Helēna, ir tā, kas ir ar mieru mūs izmitināt.

Sestdienas un svētdienas laikapstākļiem ir ar nedaudz apokaliptisku pieskaņu, bet ņemot talkā lietussargu vairogus mūsu lietus un vēja cīņas vainagojās panākumiem. Gaidot autobusu Vigo, izdomājam apmest loku autoostas apkārtnei. Tikko izejam no ēkas, pretī nākošais spānis garām ejot nosauc „Welcome to Spain!”, acīmredzami domājot, ka mēs tikko te ieradušās. Hi, hi hi..

Pirmā diena ir svētdiena un lietus līst bez žēlastības. Ar Helēnu esam sarunājušas satikties pie Casa de Musica. Viņa nokavē pusstundu, jo tikai nesen pamodusies no iepriekšējā vakara izklaides. Ar viņas mašīnu tiekam aizvizinātas līdz centram, kur ejam meklēt kādu ēdamvietu. Ielas pārvērtušās par mutuļojošām kalnu upēm un gatavas aizraut līdzi ikvienu. Īstenībā Helēna ir francūziete, kas te strādā kaut kādā biznesa kompānijā. Vakarā sarunājam sarīkot starptautiskās vakariņas. Andželina no Santjago taisa tortiljas un vecmāmiņas humusveidīgo salsu, Marco – mocarellas salātus, mēs ar Lieni – baltābolmaizītes, Helēna – gaspačo. Viņa dzīvo kopā ar saviem darbabiedriem – vienu geju un otru, kas arī varbūt tāds bija. Tad vēl bija viens viņas hostējamais – pusportugālis/pusfrancūzis David, kas ar stopiem ceļo pa Portugāli un mums likās, ka šīs vakariņas 3 dienu laikā bija viņa vienīgā ēdienreize, viens mākslas pasniedzējs no Jaunzēlandes un viens anglo - americano Keniju- īsts dabas bērns. Viņa vecāki - biologi– māte amerikāniete un tēvs anglis – satikušies Kilimandžāro un viņš savas dzīves pirmos 12 gadus dzīvojis Malāvijā kopā ar vietējiem un izklaidēja mūs ar stāstiem par džungļu dzīvi, sadzīvi ar kaimiņiem krokodiliem utt. Vakars beidzas kādā vietējā jazz session klubiņā.

Pirmdienas rītā Davids saka, ka iet uz vienu guided tour, ko visas dienas garumā vada viens CSietis. Un tas ir Fernando, kas nākotnē visticamāk kļūs par Porto leģendu. Izrādās, pēdējos 2,5 gadus Fernando savā dzīvoklī katru dienu izmitina kādus ceļotājus – tā teikt, ļauj pasaulei nākt pie viņa, ja pats nedodas pasaulē, lai gan 30 savas dzīves gadus ir strādājis Portugāles statistikas pārvaldē un apceļojis vissīkākos Portugāles nostūrus. Uz šodienu cipars ir 982 viesi. Fernando ir pilns ar dzīvespriecīgu humoru un jociņiem par blondīnēm un sievietēm vispār (kas man bišķīt ne pārāk patīk), tāpat arī jokiem par Guiu (Duero upes otru pilsētas daļu), kas noteikti nav Porto, bet gan Maroka. Viņa draugs Alberto dzīvo tieši tajā pusē un tad viņi viens otru ķircina.

Kurai Portugāles pilsētai ir 6 tilti? Porto. Un Guia. Kāda sagadīšanās.

Vien no lietām, kas Guiai ir labāka – skats uz Porto.

Kāpēc blondīne pirms sulas dzeršanas 10 sekundes skatās uz paku? Jo tur rakstīts „Concentrate”

Kas radās, kad Sniegbaltīte dejoja striptīzu septiņiem rūķīšiem? 7up.

Laiks ir mainīgs, taču šodiena ir gluži piemērota pastaigai. Un ir grūti aptvert apkārtesošo krāsainību, ko gribas visu laiku knipsēt, bet kas bildēs izskatās nekā. Tūres laikā bijām arī vienos no vīna pagrabiem. Pagaršojām gan balto, gan sarkano portvīnu, bet, kamēr mēs gājām infoekskursijā, Fernando gluži kā Ziemassvētku vecītis atlaidies pie egles tīksminājās par 20 gadus vecu vīnu, ko iedeva pagaršot arī mums. Labs. Ārkārtīgi labs.

Vakarā viņš mums mācīja spēlēt šahu un 3meiteņu tournamentā, spēlējot tikai ar bandiniekiem, paliku 2. vietā. Taivāniete mūs ar Lieni apsteidza, bet visas dabūjām pat medaļas. Turpat arī palikām ēst vakariņas, turpinot dienas sarunas par portvīna tradīcijām, pasaules mazumu un jocīgajiem dzīves ceļu krustojumiem. Galda stūrī kā puķu vāze rotājās putuplastā sasprausti visu klātesošo valstu karodziņi.

Otrdien piebiedrojamies Fernando tūrei, kurā nāk arī šodienas jaunais viesis – pēc izskata anglim līdzīgs puisis no Floridas, kas Tarragonā māca bērniem angļu val. Pēcpusdienā laiks kļūst saulaināks, tāpēc izdomājam aizlaist uz playu redzēt okeānu. Beidzot varēju atkal izbaudīt ūdens plašumus.

Vakarā kafejnīcā Gallerie de Paris bija 2 dienu džeza festivāls par brīvu, bet kā vēlāk izrādījās, pēc stundas sēdēšanas pie tējas bija jāņem galdiņa rezervācija. Tā kā pirms īsa brīža bija uzradies viens no CS hostiem Joao, kas šovakar mums sastādīja kompāniju, tad devāmies uz viņa iecienītu kaboverdiešu/portugāļu ēstuvi ar afrikāņu mājas virtuvi un tās īpašniekiem, kas paši tur gatavoja ēst un apkalpoja galdiņus. Tādā savējo barā ietikām. Vēlāk pievienojās viens Joao draugs Luis, kas nerunāja angliski, tikai spāniski un portugāliski un es viņam esot atgādinājusi viņa ex-draudzeni. Pēc 3 stundu vakariņām, gājām uz kaut kādu fancy klubu-restorānu, kur Luis visiem pasūtīja visiem 2 vīna pudeles, pēc tam uz viena Helēnas drauga dzimšanas dienas ballīti vecā, tukšā koka 4stāvu mājā, kur viņš īrēja augšējo stāvu. Gandrīz atstāju šalli, bet tomēr atcerējos laicīgi aizskriet atpakaļ. Beigās bija variants iet uz vietu, kur skan regejs, bet kaut kā aizdevāmies uz indie klubu līdz 5iem rītā. Un visdīvainākais bija tas, par ko mēs visi brīnījāmies, ka Luis samaksāja par visiem.
Un daudzās bulciņlietas kafejnīcu skatlogos ir vnk fantastiskas.. un tādi Ziemassvētku kliņģeri tur gozējas.. eh..

Pāris gejiskie Porto mirkļi.

Esam fancy klubā- restorānā, runājos ar amerikāni no Floridas un vienā brīdī viņš man paziņo „I think I have a crush on the bartender!” Dang! 1:0 geju labā. Esmu šokā, bet lai to neizrādītu, nevainīgi jautāju, vai tajā ar gaiši zilo polo kreklu.

Esam kaboverdiešu ēstuvē, kur mūsu ierašanas laikā tika klāti rezervācijas galdiņi. Aptuveni mūsu vakariņu beigu posmā uz 4kārtīgu dubultrandiņu ierodas geji. Rezultāts - 8:0. Nav tā, ka man būtu homofobija vai es gribētu sēt rasu naidu, vienkārši man tas viss izskatās tik feik, ka smiekli nāk. Nu labi, esi gejs, bet kāpēc ir jāģērbjas T-kreklos ar dekoltē.

Apskatot ieguvumu un zaudējumu bilanci, apmaiņa pret lieliskajām emocijām esmu šķīrusies no lietussarga, kas laikam palika taksī un labā lūpu balzama, kas aizripoja autobusa nezināmajos plašumos ceļā no Santjago de Kompostela uz Palensiju. Un tā arī nenopirku portvīnu, jo pēdējā brīdī nebija skaidras naudas un tuvākais bankomāts bija slēgts. Bet esmu tik sajūsmā, ka kopš šī brīža Porto, pievienojusies Serbijai un Kubai manā vēlreiz apciemojamo vietu sarakstā.

Don’t worry, be hippie!
Vairak bildes šeit