Vienpusējā apmaiņa

Pagājušo svētdien nomiris Davids. Pazinu viņu tieši 3 mēnešus. Man bija tāda sajūta, ka manas esamības šeit laikā tas varētu notikt ar kādu, bet es nedomāju, ka ar viņu. Pirmkārt, viņš bija visjaunākais un īstenībā mans labākais draugs no iemītniekiem. Tagad palicis ir tikai Julio, ar ko var parunāt un kas ir omulīgi jauks.

Arvien vairāk man uzburas maza Spānijas ciemata raksturaina jebšu lielajām nācijām piedēvētā augstprātība. Šeit neeksistē termins intercultural exchange, jo esot šeit tev ir jāpieņem viss vietējais, bet reti kurš ir ieinteresēts uzzināt vai mēģināt izprast citas kultūras. Visiem liekas, ka Spānija ir labākā valsts pasaulē. Piemēram, kad jauniešu centrā cepu kartupeļu pankūkas un cienāju ar zefīru, daļa, kas bija atnākuši, lai vienkārši satusētu un būtu kruti, pat NEPAGARŠOJA. Visi gaida, lai tu esi atvērts visam, bet neviens tāds netaisās būt. Es atceros, kad Skrīveros bija brīvprātīgie. Vismaz man tas likās kaut kas tik īpašs, ka biju laimīga, kad iepazinos ar Sonju un Eloju.

Dienas centrā arī sāku justies kā ciemiņš. Piemēram, reizēs, kad viņiem ir jākrāso attēli – sejas šeit vienmēr tiek krāsotas oranžas. Saku, ka Latvijā mēs vai nu atstājam baltas vai krāsojam rozā, bet Aitoram ir trauma no kāda iepriekšējā brīvprātīgā Ralfa no Nīderlandes, kam bija raksturīga vasarraibumaina seja ar angļiem tipisko sārtumu, ka viņš kategoriski izvairās no rozā sejām. Vai arī šodien, kad vajadzēja krāsot dzīvniekus vāveres krāsošanai devu oranžo. (Nu, bet Latvijā taču bērniem saka, ka ir oranža. Vēl nesen Krikša Ziemassvētku eglītē meitene- vāvere bija saģērbta oranža). Bet atskrien Aitors un saka, ka jākrāso sarkanbrūna, jo Spānijā esot sarkanbrūnas. Tas, lai viņi trenētu atmiņu. Bet kāda atmiņa, ja tas vienkārši ir tā, ka Aitors saka – krāso sarkanbrūnu. Tikpat labi varētu iedot zilu un viņiem nebūtu nekādas starpības, vai viņi atceras. Galvenais taču ir krāsot un kāpēc ir jākrāso atbilstoši realitātei.. vismaz te taču var izpausties viņu iztēle vai vecuma neprāts (nu labi, nav jau viņiem nemaz tāda, vnk slikta atmiņa). Tajā pašā laikā viņš Anhelam iedod zili violeto krāsu, lai izkrāso trusi. Un lai nemaz nestāsta, ka Spānijā te tādi skraida apkārt. Tikpat labi es viņam varu likt priekšā Latvijas zilās govis.

Volver

Esmu pieņēmusi lēmumu – atgriezties. Latvijā. Marta beigās. Būs tieši 5 mēneši manam EVS. Dažādi iemesli, galvenokārt personiski. Nezināju, kā to uztvers citi, domāju, ka mēģinās atrunāt, bet esmu atvieglota, ka visi mani saprot. Un īstenībā jau nav ko nesaprast. Man joprojām patīk Spānija, spāņu val. un spāņi un es noteikti atgriezīšos nākotnē, bet ne šajos apstākļos un situācijā.

Pavisam atklāti sakot – man nepatīk mans projekts. Bet ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts vai nevajadzīgs. Mums vienkārši nesaskan. Ja no sākuma viss bija jauns un interesants, tad tagad man vajag kaut ko aktīvāku, kur vajag domāt, radīt un darīt. Bet šeit sanāk galvenokārt darīt, to kas ir jādara, gandrīz nekādu inovāciju, oriģinālu pieeju vai ikdienas dažādības. Mans priekšlikums uzrakstīt apmaiņas projektu tā arī palika ideju līmenī, jo Carmena, kas ir atbildīgā jauniešu mājā, jūnijā iet prom no darba un cik reizes mēģināju aizsākt sarunu par projektu, viņa veiksmīgi izlocījās un nevarēju neredzēt, ka viņa negrib lieki krāmēties ar kaut kādu projektu sava darba pēdējos mēnešos.

Es te jūtos nevietā. Šī atklāsme ir nomācoša, lai šeit atrastos, bet tomēr iepriecinoša, jo zinu, ka mana vieta ir citur.

Ņemot vērā, ka projekts ir galvenais iemesls, kāpēc esmu šeit, tad padarīt visu interesantāku tikai ar papildus aktivitātēm jauniešu mājā, bibliotēkā vai kaut kur aizbraucot nedēļas nogalēs ir par maz. Droši vien arī apstāklis, ka ziemā Carrion ir gandrīz kā pamiris – jo visi mana vecuma jaunieši kaut kur studē un ir tikai bērni un pusmūžnieki.

Un es nezinu, vai tas ir ziemas dēļ, vai ciema mazuma dēļ vai visapkārt esošā līdzenuma dēļ, bet man šķiet, ka kaut kādā ziņā arī emocijas šeit visiem, tai skaitā arī man, kļūst tādas nolīdzinātas, plakanas. Bet man vajag kalnu un jūras kontrastus.

Ja pirms Ziemassvētkiem es nezināju, kā sadrumstalot savu laiku šeit, lai nekristu izmisumā ar 5 mēnešu daudzo iespējamību plašumu, tad tagad tas ir panākts, jo 2 mēneši ir TIKAI 2 mēneši. Tas uzreiz liek sarosīties, saplānot savas aktivitātes tagad, jo visu laiku, zinot, ka man ir tik daudz laika, izlīdzējos ar izdarīšu-to-vēlāk pieeju.  Turklāt sanāk, ka mēs ar Nadju reizē beidzam projektus. Nabaga luksemburgiete, kas atbrauks marta sākumā un paliks viena pati vismaz līdz maijam.

Nu jā brīvprātība nav tikai brīva griba, bet tiešā vārda nozīmē „brīvs prāts”. Man bija pietiekami daudz laika domāt. Dažreiz daudz domāt nāk par sliktu, bet dažreiz tomēr var izdomāt ko vērtīgu. Mārai kaut kad blogā bija tas teiciens par labāku galvu vai sirdi.. Un es izdomāju, ka tomēr sirds, kas īstenībā bija mans uzdevums sev braucot EVS.

Nav tā, ka es tikai gribu aizbraukt no Spānijas. Es gribu arī atgriezties Latvijā. Bet, piemēram, ne Estere, ne Nadja negrib atgriezties Ungārijā un Bulgārijā, tāpat arī Valentina (Itālija), kura šonedēļ beidz savu projektu, nezina, ko grib un ko darīt tālāk. Man gan arī nav skaidrs, ko es darīšu atgriežoties, bet kaut kādām iespējām jau jāuzpeld šā vai tā. Jebkurā gadījumā zinu, ka tas ir pareizi.

Cenu pazeminājumi un tēriņu pieaugums

Nolēmu sākt jaunu gadu ar jauniem tēriņiem jebšu AXAs iespēju izmantošanu pie zobārsta un acu ārsta. Pie zobārsta gāju Carrionā, kur par divu mazu caurumiņu (no kuriem viens pat nebija caurums, bet gan dekalcifikācijas plankums) salabošanu man noplēsa 110 EUR. Līdz februārim naudas manā ēdiena kontā vairs nav, bet man tik ļoti gribējās pie reizes pie acu ārsta Palensijā ieskriet pasirot pa atlaidēm, kas sākas ne ātrāk, ne vēlāk kā 7. Janvārī, tūlīt pēc Cabalgata de los Reyes jebšu Bībeles 3 karaļu-dāvinātāju dienas.

Pie acu ārsta arī tikai ar 3. piegājienu tiku, jo pirmā vizīte man bija pieteikta 9. decembrī, kura bija atcelta uz 22. decembri, ko es uzzināju tikai aizejot, jo tā kā līdz tam man nebija spānu tel.nr. neviens man to nevarēja paziņot pirms tam. Tā kā 22. decembrī atrados LV, tad uzreiz pateicu, ka netikšu un to pārcēla uz 11. janv. Rio Carrion hospitālī, bet pāris nedēļas vēlāk man atsūtīja personīgu vēstuli, ka ir mainīts gan laiks, gan vieta uz San Telmo hospitāli. Labi, ka tā. Meklējot savu kabinetu, man priekšā no zemes izaug kaut kāds medmāsiņš un prasa, ko es meklēju. Parādu savu norīkojumu un viņš prasa, kā mani sauc, jo uz norīkojuma tas nav rakstīts. Saku savu vārdu, uzvārdu un norādu, ka taču 9:30, kas ir rakstīts gan uz manas lapiņas, gan arī viņa sarakstā. Nesaprotu, kas tur tik sarežģīts. Bet viss gāja gludi, tiku laicīgi iekšā, par ko uz mani tika raidīti neapmierināti zvaigžņu karu lāzerskatieni no citu gaidītāju puses, saņēmu kārtējo komplimentu no acu ārstes par manu labo spāņu valodu (par ko es varētu diskutēt..visticamāk NE spāņu valodā) un dabūju lapiņu jaunu briļļu taisīšanai. Vismaz par acu ārstu nebija jāmaksā, jo visa publiskā medicīniskā aprūpe Spānijā ir bezmaksas.

Briļļu salonā ilgi nevarēju izvēlēties starp Versace, Vogue u.c brendiem, kas man pilnīgi neko neizteic. Beigu beigās izšķīros par labu Givency rāmjiem un kopumā atvadījos no nieka 256 EUR (jau baidījos, ka neiekļaušos 300 noteiktajos, ko AXA ir gatava apmaksāt), turklāt rāmji  ir diezgan līdzīgi maniem iepriekšējiem, kas Aizkraukles optikas salonā iepirku pa 5 vai 10 Ls.

Un izskatās, ka nemaz tik drīz AXA naudu neatdod, jo droši vien atkal ir jāpārpeld papīru jūra, lai tiktu pie vēlamā. Tāpēc tagad izskatās, ka būs jāsavelk josta (nē, es nenopirku jaunu jostu), lai gan tā jau dzīvoju taupīgi.

Atgriežoties pie atlaidēm. Vīrusveidīgās masu hipnozes ietekmē veikalu interjers izskatījās pēc karalauka un pārdevējas-locītājas meitenes pēc izmisumā nonākušiem gūstekņiem. Pabiju gan vakara cēlienā, kad drēbes uz galdiem bija savērptas neprātīgos krāsu murskuļos, gan no rīta – kamēr visas bikses gulēja pie biksēm un jakas pie jakām. Turklāt no daudzajiem palikušajiem S un L augšiņām un 38, 36 izmēriem biksēm, var spriest, ka šeit vidusmērs ir M un 40 un 42.

Un vēl pa ceļam uz autobusu prom no ļaunuma, manu un pusmūža vīriešu-gājēju skatienu pievērsa smagais tehniskās palīdzības auto, kas mēģināja izlīkumot pa galveno gājēju ielu un kuru vadīja meitene ar sīkās bizītēs sapītiem rozā matiem.

Autoostā veikli pārkrāmēju savus pirkumus no veikala reklāmmaisiņa mugursomā, nespējot nemanīt netālu sēdošo sievieti, kas skatījās it kā pie sevis nospriežot – ak, kārtējais atlaižu upuris. Vismaz es tā domātu, jo, lai gan gandrīz vienmēr pērku lietas uz atlaidēm, tāpat jūtu sirdsapziņas pārmetumus, jo zinu, ka varētu iztikt, bet tik ļoti gribās kaut ko jaunu, un 2x gadā jau to var atļauties..

Año Nuevo

Jauno gadu sagaidīju kopā ar Sonju, ko nebiju redzējusi 7 gadus, viņas vecāku ciematā Castro Urdiales pie Kantabrijas jūras. Bez sniega, 15-18 grādu temperatūrā. Viņai ar draudzenēm, ko pazīst no bērnības ir tradīcija, katru ecgada vakaru satikties, lai apdāvinātu viena otru, ko izlozē katrā iepriekšējā reizē.

Kopā ar viņas mazo brālēnu un māsīcu iemēģināju to padarīšanu wii, kur var spēlēt tenisu kā dzīvē un kur jādejo kustības, ko rāda video. Esmu diezgan skeptiska attiecībā uz šito, bet jāatzīst, ka bija jautri.

Kopš 2. janvāra ir stājies spēkā likums, ka nedrīkst smēķēt bāros un kafejnīcās. Bet Vecgada nakts bija dūmainības kalngals (vismaz priekš manis)(Esot ar Sonju uz vienu dienu Bilbao) ievēroju, ka tur jau tāds darbojas kopš 2005. gada.)

Ar Sonju pie Gugensuņa

Nelikās, ka dziļi ieaugušās tradīcijas varētu tik viegli mainīties vienā dienā, jo šķiet, ka lielākā daļa no tiem, kas iet uz bāriem, iet lai tur pīpētu. Taču šorīt manīju, ka pat mazajā Carrion  likums tiek ievērots – pie bāra Los Condes stāvēja  vientuļš pīpētājs, bet bārmenis vientulīgs iekšā nīka. Interesanti, vai apmeklētāju skaits ir samazinājies vai arī mazāk laika tiek tērēts pīpējot.

Pašlaik ir skolēnu ziemas brīvdienas, tāpēc jauniešu mājā ir visādas radošās darbnīcas, kurās taisījām sapņu ķērājus, hennas tatoo (ko tikpat labi varēju uzzīmēt ar burkānu sulu) un bizes ar diegu, ko jau sen gribēju iemācīties.

Leyri ar manu bizi