Esmu pieņēmusi lēmumu – atgriezties. Latvijā. Marta beigās. Būs tieši 5 mēneši manam EVS. Dažādi iemesli, galvenokārt personiski. Nezināju, kā to uztvers citi, domāju, ka mēģinās atrunāt, bet esmu atvieglota, ka visi mani saprot. Un īstenībā jau nav ko nesaprast. Man joprojām patīk Spānija, spāņu val. un spāņi un es noteikti atgriezīšos nākotnē, bet ne šajos apstākļos un situācijā.
Pavisam atklāti sakot – man nepatīk mans projekts. Bet ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts vai nevajadzīgs. Mums vienkārši nesaskan. Ja no sākuma viss bija jauns un interesants, tad tagad man vajag kaut ko aktīvāku, kur vajag domāt, radīt un darīt. Bet šeit sanāk galvenokārt darīt, to kas ir jādara, gandrīz nekādu inovāciju, oriģinālu pieeju vai ikdienas dažādības. Mans priekšlikums uzrakstīt apmaiņas projektu tā arī palika ideju līmenī, jo Carmena, kas ir atbildīgā jauniešu mājā, jūnijā iet prom no darba un cik reizes mēģināju aizsākt sarunu par projektu, viņa veiksmīgi izlocījās un nevarēju neredzēt, ka viņa negrib lieki krāmēties ar kaut kādu projektu sava darba pēdējos mēnešos.
Es te jūtos nevietā. Šī atklāsme ir nomācoša, lai šeit atrastos, bet tomēr iepriecinoša, jo zinu, ka mana vieta ir citur.
Ņemot vērā, ka projekts ir galvenais iemesls, kāpēc esmu šeit, tad padarīt visu interesantāku tikai ar papildus aktivitātēm jauniešu mājā, bibliotēkā vai kaut kur aizbraucot nedēļas nogalēs ir par maz. Droši vien arī apstāklis, ka ziemā Carrion ir gandrīz kā pamiris – jo visi mana vecuma jaunieši kaut kur studē un ir tikai bērni un pusmūžnieki.
Un es nezinu, vai tas ir ziemas dēļ, vai ciema mazuma dēļ vai visapkārt esošā līdzenuma dēļ, bet man šķiet, ka kaut kādā ziņā arī emocijas šeit visiem, tai skaitā arī man, kļūst tādas nolīdzinātas, plakanas. Bet man vajag kalnu un jūras kontrastus.
Ja pirms Ziemassvētkiem es nezināju, kā sadrumstalot savu laiku šeit, lai nekristu izmisumā ar 5 mēnešu daudzo iespējamību plašumu, tad tagad tas ir panākts, jo 2 mēneši ir TIKAI 2 mēneši. Tas uzreiz liek sarosīties, saplānot savas aktivitātes tagad, jo visu laiku, zinot, ka man ir tik daudz laika, izlīdzējos ar izdarīšu-to-vēlāk pieeju. Turklāt sanāk, ka mēs ar Nadju reizē beidzam projektus. Nabaga luksemburgiete, kas atbrauks marta sākumā un paliks viena pati vismaz līdz maijam.
Nu jā brīvprātība nav tikai brīva griba, bet tiešā vārda nozīmē „brīvs prāts”. Man bija pietiekami daudz laika domāt. Dažreiz daudz domāt nāk par sliktu, bet dažreiz tomēr var izdomāt ko vērtīgu. Mārai kaut kad blogā bija tas teiciens par labāku galvu vai sirdi.. Un es izdomāju, ka tomēr sirds, kas īstenībā bija mans uzdevums sev braucot EVS.
Nav tā, ka es tikai gribu aizbraukt no Spānijas. Es gribu arī atgriezties Latvijā. Bet, piemēram, ne Estere, ne Nadja negrib atgriezties Ungārijā un Bulgārijā, tāpat arī Valentina (Itālija), kura šonedēļ beidz savu projektu, nezina, ko grib un ko darīt tālāk. Man gan arī nav skaidrs, ko es darīšu atgriežoties, bet kaut kādām iespējām jau jāuzpeld šā vai tā. Jebkurā gadījumā zinu, ka tas ir pareizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru