Nolēmu sākt jaunu gadu ar jauniem tēriņiem jebšu AXAs iespēju izmantošanu pie zobārsta un acu ārsta. Pie zobārsta gāju Carrionā, kur par divu mazu caurumiņu (no kuriem viens pat nebija caurums, bet gan dekalcifikācijas plankums) salabošanu man noplēsa 110 EUR. Līdz februārim naudas manā ēdiena kontā vairs nav, bet man tik ļoti gribējās pie reizes pie acu ārsta Palensijā ieskriet pasirot pa atlaidēm, kas sākas ne ātrāk, ne vēlāk kā 7. Janvārī, tūlīt pēc Cabalgata de los Reyes jebšu Bībeles 3 karaļu-dāvinātāju dienas.
Pie acu ārsta arī tikai ar 3. piegājienu tiku, jo pirmā vizīte man bija pieteikta 9. decembrī, kura bija atcelta uz 22. decembri, ko es uzzināju tikai aizejot, jo tā kā līdz tam man nebija spānu tel.nr. neviens man to nevarēja paziņot pirms tam. Tā kā 22. decembrī atrados LV, tad uzreiz pateicu, ka netikšu un to pārcēla uz 11. janv. Rio Carrion hospitālī, bet pāris nedēļas vēlāk man atsūtīja personīgu vēstuli, ka ir mainīts gan laiks, gan vieta uz San Telmo hospitāli. Labi, ka tā. Meklējot savu kabinetu, man priekšā no zemes izaug kaut kāds medmāsiņš un prasa, ko es meklēju. Parādu savu norīkojumu un viņš prasa, kā mani sauc, jo uz norīkojuma tas nav rakstīts. Saku savu vārdu, uzvārdu un norādu, ka taču 9:30, kas ir rakstīts gan uz manas lapiņas, gan arī viņa sarakstā. Nesaprotu, kas tur tik sarežģīts. Bet viss gāja gludi, tiku laicīgi iekšā, par ko uz mani tika raidīti neapmierināti zvaigžņu karu lāzerskatieni no citu gaidītāju puses, saņēmu kārtējo komplimentu no acu ārstes par manu labo spāņu valodu (par ko es varētu diskutēt..visticamāk NE spāņu valodā) un dabūju lapiņu jaunu briļļu taisīšanai. Vismaz par acu ārstu nebija jāmaksā, jo visa publiskā medicīniskā aprūpe Spānijā ir bezmaksas.
Briļļu salonā ilgi nevarēju izvēlēties starp Versace, Vogue u.c brendiem, kas man pilnīgi neko neizteic. Beigu beigās izšķīros par labu Givency rāmjiem un kopumā atvadījos no nieka 256 EUR (jau baidījos, ka neiekļaušos 300 noteiktajos, ko AXA ir gatava apmaksāt), turklāt rāmji ir diezgan līdzīgi maniem iepriekšējiem, kas Aizkraukles optikas salonā iepirku pa 5 vai 10 Ls.
Un izskatās, ka nemaz tik drīz AXA naudu neatdod, jo droši vien atkal ir jāpārpeld papīru jūra, lai tiktu pie vēlamā. Tāpēc tagad izskatās, ka būs jāsavelk josta (nē, es nenopirku jaunu jostu), lai gan tā jau dzīvoju taupīgi.
Atgriežoties pie atlaidēm. Vīrusveidīgās masu hipnozes ietekmē veikalu interjers izskatījās pēc karalauka un pārdevējas-locītājas meitenes pēc izmisumā nonākušiem gūstekņiem. Pabiju gan vakara cēlienā, kad drēbes uz galdiem bija savērptas neprātīgos krāsu murskuļos, gan no rīta – kamēr visas bikses gulēja pie biksēm un jakas pie jakām. Turklāt no daudzajiem palikušajiem S un L augšiņām un 38, 36 izmēriem biksēm, var spriest, ka šeit vidusmērs ir M un 40 un 42.
Un vēl pa ceļam uz autobusu prom no ļaunuma, manu un pusmūža vīriešu-gājēju skatienu pievērsa smagais tehniskās palīdzības auto, kas mēģināja izlīkumot pa galveno gājēju ielu un kuru vadīja meitene ar sīkās bizītēs sapītiem rozā matiem.
Autoostā veikli pārkrāmēju savus pirkumus no veikala reklāmmaisiņa mugursomā, nespējot nemanīt netālu sēdošo sievieti, kas skatījās it kā pie sevis nospriežot – ak, kārtējais atlaižu upuris. Vismaz es tā domātu, jo, lai gan gandrīz vienmēr pērku lietas uz atlaidēm, tāpat jūtu sirdsapziņas pārmetumus, jo zinu, ka varētu iztikt, bet tik ļoti gribās kaut ko jaunu, un 2x gadā jau to var atļauties..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru