Pēc 5 nodzīvotiem mēnešiem Camino de Santjago vidū (Carrion esot tieši pusceļš no Francijas līdz Santiago de Compostela), dažas dienas atpakaļ mēs ar Nadju un Alejandro bijām iet Camino de Santjago. Nadjai tas bija rakstīts projektā, es vienkārši tāpat teicu, ka arī gribu iet, bet Alejandro trūka posma Castrojeriz- Fromista, lai būtu pilns gabals no Burgos līdz Pontevedrai.
Šitā izskatās
kartē
Pati Estere pirmdienas vakarā mūs aizved uz Castrojeriz, kur pa nakti paliekam albergē. Albergues ir lētie svētceļotāju hosteļi (doorm variants), kur pa 5 eiro var palikt, bet ne vairāk kā vienu nakti un līdz 9 rītā ir jāpazūd no turienes. Tā kā vismaz ik pēc 10 km ir kāds ciems, tad par naktsmājām nav jāuztraucas. Lai gan sezonas vidū, tie varētu būt diezgan pilni.
Albergues saimnieks bija tāds mazs rūķveidīgs vīrelis ar pūkainu bārdu, mazām šaudīgām acīm un līdzīga paskata suni. Iepriekšējā dienā esot bijis tikai viens ceļotājs, bet šodien esam veseli 12, un zinot, ka vienmēr ir iemesls, kāpēc satiekam tieši tos cilvēkus, ko satiekam, tad šī reize to tikai pastiprināja. Bija viens spānis Javier ar savu tēvu, kas iet Camino otro reizi. Savos 28 gados strādā par tehnoloģiju skolotājs vidusskolā Barselonā, bija EVS Slovēnijā un gadu nodzīvojis Pekinā. Skaidrs, ka ir ko runāties. Tad vēl ir viens ukraiņu/krievu izcelsmes vācietis Anatoly no Hamburgas– 30 gadīgs aktieris, kas mēģina atpūsties no skatītājiem un iedvesmoties, lai uzceptu kādu savu izrādi. Un pirmajā brīdī, kad viņu ieraudzīju, man bija sajūta, ka vai nu pazīstu viņu, vai esmu kaut kur redzējusi vai arī ir līdzīgs kādam.
Kamēr gultu telpā notiek jogas nodarbība vietējām mājsaimniecēm, mēs virtuvē visi pļāpājam, jokojamies un smejamies.
Nākamajā rītā visi jau ap 7iem aizdevās projām, kamēr mēs tikai ap 8iem piecēlāmies. Vienīgi vācietis bija palicis, jo viņš arī gāja tikai līdz Fromistai. Paēdām visi kopā brokastis un sarunājām, ka satiksimies Fromistā ap 7iem pie baznīcas, jo mēs vēl gribējām uzkāpt pakalnā apskatīt pilsdrupas, un kā nekā viņš arī taču gribēja iet viens. Pateicām viens otram „See you!” un šķīrāmies.
Svaigām kājām un jestru prātu devāmies ceļā.
Jāatzīst, ka Castilla y Leon ir viens no vienmuļākajiem posmiem visā Camino, kur nebeidzamo lauku nomācošā ainava neatstāj citas iespējas kā vien skatīties sev zem kājām un atejot no realitātes ieiet sevī. Brīžiem tikai piefiksēju, ka nemaz nerunājam, ka visi trīs esam kaut kur savās pasaulēs.
Un sapratu, cik tomēr gudrs bijis šis Santjago, jo izvēlējies ceļu no Austrumiem uz Rietumiem, iet līdz ar Sauli, iet pa zemi un vienā virzienā ar Zemi. Vasarā šis posms ir arī visspīdzinošākais, jo ir nežēlīgi karsts un koku tikpat kā nav. Pa ceļam redzams, ka atsevišķās vietās, rūpējoties par svētceļnieku ērtībām, ceļa malās tiek stādīti koki, kas būtu loģisks izskaidrojums aleju veidošanai in general.
Un tā ir tik mierīga sajūta, iet nevis, lai pēc iespējas ātrāk kaut kur nokļūtu, bet iet iešanas pēc.
Gabals Castrojeriz – Fromista mums sanāca 30 km. Nedaudz par daudz pirmajai dienai, bet tas tāpēc, ka sākumā bija mainītas norādes kaut kādu ceļa darbu dēļ.
Fromistā ieradāmies jau tumsā ap 8iem un nogājuši gar baznīcu, protams, ka tā arī nesatikām Anatoly un nevarējām arī nekādi to paziņot, jo bijām sarunājuši palikt Fromistas brīvprātīgo dzīvoklī un nezinājām, kurā albergē paliek viņš.
Jā, kopš februāra Fromistā ir 3 jaunie – itāliete Margarita, francūzis Antony, kam ir draudzene Bilbao un kas ieradās ar mašīnu atvedot līdzi īpašu crepju pannu un serbs Edu, kas nupat bijis training course Latvijā ar Liepājas jauniešu organizāciju „Radi vidi pats”, par kuru kaut ko ne pārāk labu man bija stāstījusi Ieva vai otra meitene PECSRL laikā Liepājā.
Nākamajā rītā Nadja ar Alejandro izdomāja, ka brauks ar autobusu uz Palensiju un pēc tam no turienes uz Carrion. Es biju gatava izcīnīt savu Labo Cīņu ar Camino. Tāpat arī pieļāvu iespēju, ka varbūt pa ceļam satiktu vācieti Anatoly un atvainoties, ka muļķīgi sanācis iepriekšējā vakarā.
Posms Fromista – carrion bija vēl garlaicīgāks, jo lielāko daļu gāja paralēli šosejai, bet vecajai, kur tikpat kā mašīnas nebrauca. Pa ceļam bija jāšķērso 4 mazie ciemi. Man nebija ne kartes nekā, bet vadīties pēc Camino ceļazīmēm ir viegli. Atliek vien ieņemt Austrumu – Rietumu virzienu un ik pa laikam ceļu krustojumos raudzīties pēc dzeltenām bultām vai gliemežvāku simboliem. Pēc tā, ko Santjago brīvprātīgie stāstīja, tad gliemežvāks ir simbols tāpēc, ka bija kaut kāda saistība ar jūrniekiem un jūru. Varbūt tāpēc, ka pēc Santjago ir vēl viens posms (ne tik populārs, jo nav saistīts ar reliģiskajiem motīviem) līdz Finisterei – pilsētiņai, kas atrodas pie Atlantijas okeāna.
Dažbrīd man likās, ka Camino tikpat labi var būt kāds lēts triks lauku tūrisma attīstīšanai, jo ejot cauri mazajiem ciemiem, visur var redzēt lielas zīmes par bāriem un albergēm, bet īstenībā varbūt to vienkārši liek, lai ceļa nomocītie gājēji varētu viegli tos atrast, un nav pat svarīgi vai leģenda par Santjago ir īsta. Galvenais, ja cilvēki ir gatavi veikt Camino un atgriežas no tā pilnīgāki un labāki, tad tas noteikti ir tā vērts.
Izejot cauri otrajam ciemam, ieraudzīju 4 svētceļotājus un SURPRISE!! arī vācieti starp viņiem (ne velti biju teikusi See you.. ) Visi bija satikušies pa ceļam iepriekšējā dienā – beļģiete, spānis, nīderlandietis un vācietis un mētājās ar slapstick jokiem, piemēram – We don’t have time. But time has us.. :D
Pievienojos viņiem un kādu gabalu gājām kopā. Pēc gabala šie paņēma breaku, bet es teicu, ka iešu tālāk, jo gribējās ātrāk būt galā, bet sarunājām satikties Carrionā.
Pēdējie 9 km bija pilnīgs bezcerības tuksnesis un zemes jūra. Un vismaz šāda zīme mani sagrautu, ja es šajā brīdī ietu uz Santjago..
Pēdējos 4 km tā nebiju es, kas gāja. Tās bija manas kājas, kas savā ritmā autonomi maršēja. Bet pēdējos 2 km gāju skatoties uz Carrion kā oāzi tuksnesī vai salu jūras plašumos, kas kā nenāk tā nenāk tuvāk. Pārņēma drošības sajūta, ka esmu atgriezusies mājās, nelielā pārākuma apziņa, kad, lai gan izskatos pēc tūrista vai random svētceļotāja, zinu, kur kas atrodas un mērķtiecīgi dodos dzīvokļa virzienā nevis nedroši meklējot albergi vai kādu kafejnīcu. Sanāca, ka biju gājusi tieši 4 manas rīta strādājamās stundas no 10:30 līdz 14:30.
Pēc 2 dienām Camino man sāpēja kājas no iešanas, pleci no mugursomas un rokas no aukstā vēja. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kaut kad nākotnē gribu iet atkal. Nezinu gan, vai visu camino vai kādus citus posmus, bet noteikti, ka jā – kaut kas tajā visā ir tāds mistiski saistošs.
