05.04.11

cits skats un citas vīzes

Nu jau kā nedēļu esmu atpakaļ Latvijā, bet jau liekas, ka visi 5 EVS mēneši ir kaut kas tik tāls. Vienu dienu biju izgājusi pa Rīgas ielām un likās, ka tiešām puse ir izmiruši. Varbūt tāpēc, ka bija dienas vidus. Veikali izskatījās tukši un jaunās kolekcijas atgādināja tās pašas, kuras pirms 5 gadiem.bet šķita, ka ir saradušās daudzas jaunas bulciņkafejnīcas.
Skatījos uz garāmejošajiem ar citām acīm. Kur tad ir tās smukās latviešu meitenes? visas aizbraukušas? lielākajam vairumam gan sejas tādas vienaldzīgas, gan arī outfits tāds tirgus variants. un varbūt tā dīvaini izklausīsies, bet spānietēm tiešām seksualitāte ir acīmredzama. pat ne tas, ka vairums ir kā aptracis uz iepirkšanos un jaunām drēbēm (kas īstenībā ar savu dizainu ir ļoti jaukas), drīzāk tā pašapziņa un uzvedība, kas pat ar visiem liekajiem kg liek izskatīties iekārojami.  Jā, reizēm, spānietes mēdz būt skaļas un apnicīgi pļāpīgas, vīt intrigas, no mušas uzpūst ziloni un reizēm ģērbties un izturēties mazliet vulgāri, bet līdz kaut kādai robežai tas tomēr ir sievišķīgi.

Tad vēl biju uz Krievijas vēstniecību pēc vīzas North & Baltic kongresam. dīvaini, ka dabūt numuriņu var tikai pie info, kur tev to speciāli izsit viens no dežurantiem, lai gan varu iedomāties, ka, ja būtu nolikts pašapkalpošanās aparāts ar uzrakstiem pēc tēmām, reti kurš no lielā pensionāru daudzuma saprastu, kurā sfērā ietilpst viņa personīgā problēma un jezga būtu vēl lielāka nekā jau tāpat bija.
Vistrakākais bija, ka tiklīdz mēģināju domās formulēt kādu teikumu krieviski, man nāca ārā spāņu valoda. turklāt esmu diezgan pārliecināta, ka neviens no strādājošajiem nerunāja arī angliski. tā kā no sākuma pie vienīgā vīzu noformēšanas lodziņa bija kaut kāds juceklis, jo likās, ka visi lien viens pēc otra neatkarīgi no rindas numura, tad man vajadzēja nosēdēt gandrīz 2 stundas līdz pienāca mana kārta. Visu laiku domāju, kā es tai 50gadīgajai tantei kaut ko pateikšu krieviski, ja viņai būs kādi jautājumi. Bet tā kā man bija visi nepieciešamie papīri, tad viņa neko neprasīja. vienīgais, ko pajautāja, vai tiešām 28. aprīlī jau atgriežos. Protams, ka automātiski pateicu Sí, bet tomēr izstostīju Da.

27.03.11

Svētdienas pastaiga

Šodiena bija smieklīga. Biju atradusi, ka notiek 3 lietas dažādos Barselonas rajonos - Zupu festivāls, Veģetāro tapu konkurss un Kaut kāds fests, kurā skan Bolywood mūzika un visi saģērbjas vecās skrandās. Izdomāju, kā es ar vienu metro labi aizbraukšu un atpakaļ nākot kājām apstaigāšu visas vietas.
Mhm.. Ierados zupas festivālā 40 min pēc minētā sākuma un viss jau bija beidzies - zupas izvārītas, katli izēsti un šķīvji izlaizīti.. 

 Nu neko, iešu uz tapu vietu.Aizgāju, un tas izrādās vnk kkāds bārs, kur tapas gan jau, ka taisa, bet par velti ta nedod..
Ar jau mazākām cerībām gāju arī uz Bollywoodas vietu un, protams, ka nonācu it kā uz minētās gatves, bet ne izskatījās un neizklausījās, ka notiktu, kas aktīvs. Papriecājos par kalnu skatiem līdz brīdim, kad man vajadzēja tajā pašā kalnā uzkāpt, lai nonāktu uz taisnākā ceļa atpakaļ. 




Bija grūti, bija karsti un secinājums ir viens - labāk vienreiz kāpt stāvumā nekā 3reiz iet riņķī, meklējot vieglāko ceļu un patērējot vairāk enerģijas.


Bet tā jau tāda maza 3 stundu svētdienas pastaiga.. :D

26.03.11

Sirreāli labas dienas

Vakardien aizdevos uz Dalī muzeju, kas neatrodas pasā Barselonā, bet gan viņa dzimtajā ciemā Figueres - 1,5-2 h vilcienā uz ziemeļiem. Tuvāk Gironai kā Barselonai. Tiešām ir vērts katra no samaksātajiem 9 eiro. Var papriecāties par visādiem optiskajiem apmāniem un viņa nebeidzamajām ironizēšanas un ačgārnošanas idejām. Un cenā bija iekļauta arī dārglietu izstāde, kuras viņš pats gan nav taisījis, bet dizainējis un zīmējis gan.




Diezgan traucējoši bija lielais citu tūristu daudzums - galvenokārt francūži (jo tas ciems ir tuvu Francijai) un krievu.. no sākuma nesapratu, kādā sakarā, bet.. ko es arī nezināju, ka Dalī sieva bija krieviete. Nu tas daudz ko izskaidro. Lai gan Sanktpēterburgā viņiem taču arī ir Dalī muzejs.Bet whatever. Un no fancūžu puses bija vairākas grupiņas ar skolēniem - 8,9 gadus veciem bērniem!!!
Un beigās viens pāris, kas sēdēja netālu no manis vilcienā, man prasa, vai nevaru viņus nofočēt un prasa vai runāju krieviski. Saku, ka saprotu. Viņš prasa, kādā valodā es runājot, jo pirms tam arī bija tā skatījies un vispār daudzi ir teikuši, ka izskatos kā no Austrumeiropas (lai gan nezinu, kas ir tik raksturīgs). Saku, ka latviešu. Un viņš tā viszinoši nosaka: Nu tad jau arī krievu.. Un beigās pasaka: Spasiba. It kā jau nav slikti zināt krievu valodu, bet kāpēc tas ir jāpieņem par pašsaprotamu tikai tāpēc, ka esmu no bijušās PSRS.

Šodien aizgāju uz Parc de Ciutadella, jo CS Barselonas grupā biju atradusi, ka viena meitene vadīs jogas nodarbību starp divām palmām. Bet tā vietā nonācu kaut kādas bankas svētkos. Nu respektīvi, informatīvs pasākums ar daudziem promo stendiem par organizācijām, kas palīdz invalīdiem, slimniekiem, suņu mīļiem, trešās pasaules valstīm utt, mazajiem bērniem visādas krāsošanas atrakcijas un visu laiku uz skatuves notika klaunu teātri, bolywood deju priekšnesumi (kas īstenībā bija baigi feini, ka man pat arī sagribējās tā dejot), āfrikāņu modes skate u.c

Nobāzējusies zālājā tieši pretī skatuvei, sēdēju un sāku justies, ka esmu te jau iedzīvojusies, neņemot vērā, ka man joprojām ir bail no metro tuneļiem. Un visi tie brīnumdarbi, ko Gaudi un co ir sastrādājuši nav paņemami līdzi fotogrāfijā. Tie ir tieši tik neaptverami un neietverami kaut kādos rāmjos, lai mudinātu atgriezties vēl un vēl un vienkārši kaut vai garāmejot baudītu ar acīm to detaļu un līniju harmoniju.


Un beigās vēl ejot uz metro Triumfa arkas alejā bija izstādīti retro auto..


Man patika šis glamūrais divvietīgais kabriolets: khi, khi.. jau redzu sevi ar vējā plīvojošiem matiem un savu sarkano mēteli mugurā stūrējam pa Latvijas ārēm..

24.03.11

Barselona blues

Nu jau piekto dienu dzīvojos pa Barselonu un tā kā jau sāk pietikt. Kopā ar Sandru un Kristapu esam staigājuši krustu šķērsu, sauļojušies uz koka ramblas, iepirkuši jaunu outfitu un nošokējušies par cenām.

Mana Barselona man sākās ar gandrīz nozagtu maku metro, kas atgādināja ainu no trillera. Neesmu pieradusi ceļot ar lielo koferi, tāpēc visu laiku man bija neomulīga sajūta jau izkāpjot no lidmašīnas. Pats incidents notika brīdī, kad piebrauca metro, un kāpjot iekšā kaut kāds džeks man it kā palīdz iecelt koferi. Un vēl divi kas it kā kāpj iekšā, bet tomēr nekāpj un spiežas man klāt. Un vienā brīdī es saprotu, ka kaut kas nav pareizi jebšu to, ka mani mēģina apzagt, jo, protams, man pār plecu ir mazā somiņa ar maku un telefonu tajā. Es pat nezināju, vai viņš tiešām bija kaut ko paņēmis, bet es izlēcu no vilciena, sapratu, ka somiņā kaut kā trūkst un uzreiz izrāvu tam nelietim no rokām savu maku. Īstenībā riktīgi paveicās, jo viņš pat nebēga. Laikam neticēja, ka es to uzdrošināšos, jo mans koferis palika vilcienā, kas aizbrauca..par laimi Sandra ar Kristapu arī bija vilcienā. Paliku pieturā un pēc dažām sekundēm garām pagāja drošībnieks ar suni. Dāa..
Pēc tam kad satikāmies nākamajā pieturā, sapratām, ka nebijām paņēmušas īsto metro, jo vajadzēja dzelteno nevis zaļo līniju. Atbraucām atpakaļ uz sākumpieturu un gājām atrast īsto līniju. Un šitas bija tiešām stāsts no sērijas neīstajā vietā, neīstajā laikā, jo MUMS NEBIJA TAJĀ PIETURĀ JĀBŪT. Bet vismaz kopš tā brīža visi bijām divtik piesardzīgi.

Kristaps iemēģināja gandrīz katru pamanīto rotaļlaukumu un tika pie spāņu rotaļbiedriem. Un mēs ar Sandru varējām tikai brīnīties par spēlēšanās vēlmes valodas universalitāti. 

Jau kuro dienu caurstaigājot Barselonu no virspuses skatoties liekas, ka te nav nekā vairāk ko darīt kā ēst un iepirkties. Un cik ilgi sajūsmināsies par skaisto arhitektūru.

Vakar biju pastaigā pa playu, lai ķertu vēju un sauli, bet saķēru iesnas.

Uz Barselonu jābrauc vasarā un ar naudu. Un nevis lai pirktu suvenīrus vai drēbes, bet chillotu foršajās spilvenkafejnīcās pludmalē, kas pagaidām bija tādas patukšas.

Šodien satiku uz pāris stundām Sonju. Uzreiz priecīga oma. Atradusi darbu vienā nevalstiskajā organizācijā un ir pašreizējās rumāņu brīvprātīgās tutore. Kaut man būtu bijusi tāda tutore. Vakar aizrakstīju Esterei, vai nav jau uztaisījusi manu youthpass (biju sarakstījusi visas kompetences gan angliski, gan spāniski, vajag tikai copy/paste) un šodien atbilde bija tāda: man ir ārkārtīgi daudz darāmā un ceru, ka tu man to neatgādināsi katru nedēļu). Protams, ka viņa ir nokaitināta par to, ko biju uzrakstījusi projekta novērtēšanas anketā par viņu, bet kārtējo reizi viņa tikai pierāda, ka tas viss ir taisnība. Ja mēs viņai regulāri neatgādinātu par savām lietām, dzīvokļa loga žalūzijas joprojām būtu salūzušas.
Kā var par tutori ielikt cilvēku, kas pieļauju ka pat nav bijis ārpus Spānijas, mēģina vislaik brīvprātīgajiem justies vainīgiem, ka viņiem kaut ko vajag no viņas un labprāt novilcinātu visu līdz pēdējam vai vispār neizdarītu un mēģina sabojāt jebkādu prieku.

Lai gan nav otra cilvēka pašvaldībā, kas to varētu uzņemties, bet tā kā Nadia un Sāra arī ir uzrakstījušas negatīvas atsauksmes par viņu, tad ar laiku varbūt Nacionālā aģentūra varētu kaut ko darīt lietas labā. Lai gan te ir Spānija un tikpat labi maz ticams.

Rīt braucu uz Dalī muzeju, līdz ar to pieņemu, ka gaidāma sirreāli laba diena.

23.03.11

EVS hangover

I didn’t think I would have them but I do. After last farewell party in Carrion with guys from Fromista and Laura (new girl in Carrion) I really feel sorry that I’m leaving.

I will not miss anything particular it is just that harsh feeling to leave behind something that has belonged to you for a while and now you have to let it go. I will miss all the people I have met and I already miss all the things that could but will not happen to me.

And maybe it wouldn’t be so hard if my project would finish naturaly not that I am shortening it. Damn, it’s so hard to wish to be in two places in the same time.

Although project was the reason of my being here and it could have been better, I am really happy that I had this opportunity. If I imagine that I don’t have these 5 months in my life, I realize that I wouldn’t  change anything. I was terribly afraid before coming here but now I am totally happy about all the things I have seen, done and all the people I have met. Actually these were the things I wrote down and carried with me in my notebook after my visit to the alergy doctor just few weeks before my leaving to Spain, when she said about the positive thinking power and writing down exact wishes.

ārpuss youthpass

Droši vien to, ka esmu iepazinusi visdažādākos cilvēkus dažādās Spānijas malās, pierāda mana telefona kontaktu saraksts, kur uzvārda vietā, ielikta vieta, kur katru personu esmu satikusi, piemēram, Ana Bilbao, Eszter Palencia, Karls Vigo, Max Toledo, Sara Mieres.

Visgaršīgākie ziemas augļi Spānijā ir bumbieri.

Viens no dīvainajiem jautājumiem, ko man nācās dzirdēt vairakkārt bija – vai luterānisms ir kristietība – piem, no bibliotekāres Carrionā, no kāda gruzīna autobusā uz Pamplonu.

Pieradu dzīvot 900m augstumā.

Sapratu, ka jābūt izvēlīgākai.

Vai tikai man tā gadās, ka lasot grāmatu vai avīzi sanāk vienlaicīgi izlasīt vārdu, ko tajā pašā mirklī dzirdu pa TV vai kādu pasakam?

Joks no TV:
-          Kad es dzeru kafiju, es neguļu.
-          A man ir otrādāk – kad es guļu, es nedzeru kafiju.

Live for today but think about tomorrow.

I don´t like to be alone, I like to be on my own.

There is no good and bad persons, just direction in which you choose to go.

It is not fun to be drunk. It is fun to be dizzy.

Zemeslodes glābšanas plāns: Consume less and recycle forever.

Man kanti mēģināja sist sākot no 16 gadīga džekiņa jauniešu mājā beidzot ar 91 gadu vecu onku dienas centrā. Gan vienam, gan otram bija jāatgādina, cik katram gadu. 

Vienīgā grāmata, ko pa visu laiku izlasīju bija Paulu Koelju „Brida”. Viņš man kaut kā nāk līdzi. Pirmā grāmata no viņa, ko 16 gadu vecumā izlasīju, bija „Alķīmiķis”, kas mani riktīgi iedvesmoja (daļēji arī ģeogrāfijas virzienā), pēc tam bija ¨Burvja piezímes¨ par Camino de Santjago, kas man lika apņemties kādu dienu to noiet (kur es 5 mēnešus dzīvoju? – vienā no Camino de Santjago ciemiem) un tagad šī grāmata. Lai gan nu jau tās atziņas vairs neliekas nekas īpašs, bet viegli lasīt un saprast jebkurā valodā.

14.03.11

Camino de Santiago

Pēc 5 nodzīvotiem mēnešiem Camino de Santjago vidū (Carrion esot tieši pusceļš no Francijas līdz Santiago de Compostela), dažas dienas atpakaļ mēs ar Nadju un Alejandro bijām iet Camino de Santjago. Nadjai tas bija rakstīts projektā, es vienkārši tāpat teicu, ka arī gribu iet, bet Alejandro trūka posma Castrojeriz- Fromista, lai būtu pilns gabals no Burgos līdz Pontevedrai.

Šitā izskatās kartē

Pati Estere pirmdienas vakarā mūs aizved uz Castrojeriz, kur pa nakti paliekam albergē. Albergues ir lētie svētceļotāju hosteļi (doorm variants), kur pa 5 eiro var palikt, bet ne vairāk kā vienu nakti un līdz 9 rītā ir jāpazūd no turienes. Tā kā vismaz ik pēc 10 km ir kāds ciems, tad par naktsmājām nav jāuztraucas. Lai gan sezonas vidū, tie varētu būt diezgan pilni.

Albergues saimnieks bija tāds mazs rūķveidīgs vīrelis ar pūkainu bārdu, mazām šaudīgām acīm un līdzīga paskata suni. Iepriekšējā dienā esot bijis tikai viens ceļotājs, bet šodien esam veseli 12, un zinot, ka vienmēr ir iemesls, kāpēc satiekam tieši tos cilvēkus, ko satiekam, tad šī reize to tikai pastiprināja. Bija viens spānis Javier ar savu tēvu, kas iet Camino otro reizi. Savos 28 gados strādā par tehnoloģiju skolotājs vidusskolā Barselonā, bija EVS Slovēnijā un gadu nodzīvojis Pekinā. Skaidrs, ka ir ko runāties. Tad vēl ir viens ukraiņu/krievu izcelsmes vācietis Anatoly no Hamburgas– 30 gadīgs aktieris, kas mēģina atpūsties no skatītājiem un iedvesmoties, lai uzceptu kādu savu izrādi. Un pirmajā brīdī, kad viņu ieraudzīju, man bija sajūta, ka vai nu pazīstu viņu, vai esmu kaut kur redzējusi vai arī ir līdzīgs kādam.
Kamēr gultu telpā notiek jogas nodarbība vietējām mājsaimniecēm, mēs virtuvē visi pļāpājam, jokojamies un smejamies.
Nākamajā rītā visi jau ap 7iem aizdevās projām, kamēr mēs tikai ap 8iem piecēlāmies. Vienīgi vācietis bija palicis, jo viņš arī gāja tikai līdz Fromistai. Paēdām visi kopā brokastis un sarunājām, ka satiksimies Fromistā ap 7iem pie baznīcas, jo mēs vēl gribējām uzkāpt pakalnā apskatīt pilsdrupas, un kā nekā viņš arī taču gribēja iet viens. Pateicām viens otram „See you!” un šķīrāmies.

Svaigām kājām un jestru prātu devāmies ceļā. 
 Jāatzīst, ka Castilla y Leon ir viens no vienmuļākajiem posmiem visā Camino, kur nebeidzamo lauku nomācošā ainava neatstāj citas iespējas kā vien skatīties sev zem kājām un atejot no realitātes ieiet sevī. Brīžiem tikai piefiksēju, ka nemaz nerunājam, ka visi trīs esam kaut kur savās pasaulēs. 






Un sapratu, cik tomēr gudrs bijis šis Santjago, jo izvēlējies ceļu no Austrumiem uz Rietumiem, iet līdz ar Sauli, iet pa zemi un vienā virzienā ar Zemi. Vasarā šis posms ir arī visspīdzinošākais, jo ir nežēlīgi karsts un koku tikpat kā nav. Pa ceļam redzams, ka atsevišķās vietās, rūpējoties par svētceļnieku ērtībām, ceļa malās tiek stādīti koki, kas būtu loģisks izskaidrojums aleju veidošanai in general.
Un tā ir tik mierīga sajūta, iet nevis, lai pēc iespējas ātrāk kaut kur nokļūtu, bet iet iešanas pēc.
Gabals Castrojeriz – Fromista mums sanāca 30 km. Nedaudz par daudz pirmajai dienai, bet tas tāpēc, ka sākumā bija mainītas norādes kaut kādu ceļa darbu dēļ.
Fromistā ieradāmies jau tumsā ap 8iem un nogājuši gar baznīcu, protams, ka tā arī nesatikām Anatoly un nevarējām arī nekādi to paziņot, jo bijām sarunājuši palikt Fromistas brīvprātīgo dzīvoklī un nezinājām, kurā albergē paliek viņš.
Jā, kopš februāra Fromistā ir 3 jaunie – itāliete Margarita, francūzis Antony, kam ir draudzene Bilbao un kas ieradās ar mašīnu atvedot līdzi īpašu crepju pannu un serbs Edu, kas nupat bijis training course Latvijā ar Liepājas jauniešu organizāciju „Radi vidi pats”, par kuru kaut ko ne pārāk labu man bija stāstījusi Ieva vai otra meitene PECSRL laikā Liepājā.
Nākamajā rītā Nadja ar Alejandro izdomāja, ka brauks ar autobusu uz Palensiju un pēc tam no turienes uz Carrion. Es biju gatava izcīnīt savu Labo Cīņu ar Camino. Tāpat arī pieļāvu iespēju, ka varbūt pa ceļam satiktu vācieti Anatoly un atvainoties, ka muļķīgi sanācis iepriekšējā vakarā.
Posms Fromista – carrion bija vēl garlaicīgāks, jo lielāko daļu gāja paralēli šosejai, bet vecajai, kur tikpat kā mašīnas nebrauca. Pa ceļam bija jāšķērso 4 mazie ciemi. Man nebija ne kartes nekā, bet vadīties pēc Camino ceļazīmēm ir viegli. Atliek vien ieņemt Austrumu – Rietumu virzienu un ik pa laikam ceļu krustojumos raudzīties pēc dzeltenām bultām vai gliemežvāku simboliem. Pēc tā, ko Santjago brīvprātīgie stāstīja, tad gliemežvāks ir simbols tāpēc, ka bija kaut kāda saistība ar jūrniekiem un jūru. Varbūt tāpēc, ka pēc Santjago ir vēl viens posms (ne tik populārs, jo nav saistīts ar reliģiskajiem motīviem) līdz Finisterei – pilsētiņai, kas atrodas pie Atlantijas okeāna.
Dažbrīd man likās, ka Camino tikpat labi var būt kāds lēts triks lauku tūrisma attīstīšanai, jo ejot cauri mazajiem ciemiem, visur var redzēt lielas zīmes par bāriem un albergēm, bet īstenībā varbūt to vienkārši liek, lai ceļa nomocītie gājēji varētu viegli tos atrast, un nav pat svarīgi vai leģenda par Santjago ir īsta. Galvenais, ja cilvēki ir gatavi veikt Camino un atgriežas no tā pilnīgāki un labāki, tad tas noteikti ir tā vērts.
Izejot cauri otrajam ciemam, ieraudzīju 4 svētceļotājus un SURPRISE!! arī vācieti starp viņiem (ne velti biju teikusi See you.. ) Visi bija satikušies pa ceļam iepriekšējā dienā – beļģiete, spānis, nīderlandietis un vācietis un mētājās ar slapstick jokiem, piemēram – We don’t have time. But time has us.. :D
Pievienojos viņiem un kādu gabalu gājām kopā. Pēc gabala šie paņēma breaku, bet es teicu, ka iešu tālāk, jo gribējās ātrāk būt galā, bet sarunājām satikties Carrionā.
Pēdējie 9 km bija pilnīgs bezcerības tuksnesis un zemes jūra. Un vismaz šāda zīme mani sagrautu, ja es šajā brīdī ietu uz Santjago..


Pēdējos 4 km tā nebiju es, kas gāja. Tās bija manas kājas, kas savā ritmā autonomi maršēja. Bet pēdējos 2 km gāju skatoties uz Carrion kā oāzi tuksnesī vai salu jūras plašumos, kas kā nenāk tā nenāk tuvāk. Pārņēma drošības sajūta, ka esmu atgriezusies mājās, nelielā pārākuma apziņa, kad, lai gan izskatos pēc tūrista vai random svētceļotāja, zinu, kur kas atrodas un mērķtiecīgi dodos dzīvokļa virzienā nevis nedroši meklējot albergi vai kādu kafejnīcu. Sanāca, ka biju gājusi tieši 4 manas rīta strādājamās stundas no 10:30 līdz 14:30.
Pēc 2 dienām Camino man sāpēja kājas no iešanas, pleci no mugursomas un rokas no aukstā vēja. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kaut kad nākotnē gribu iet atkal. Nezinu gan, vai visu camino vai kādus citus posmus, bet noteikti, ka jā – kaut kas tajā visā ir tāds mistiski saistošs.

28.02.11

Kāzas Pamplonā

Pagājušo nedēļas nogali biju Pamplonā pie Aikes (Vācija), jo katra februāra pēdējā nedēļas nogalē notiek tāds vietējais Pamplonas dzīvojamo rajonu (barrios) jampadracis Caldereros. Ideja tāda, ka visi saģērbjas kā lupatlaši – skrandaini un krāsaini un rīko kāzas. No rīta mazajiem bērniem, pēcpusdienā – lielajiem „bērniem”. No viena barrio izvēlas līgavu, no otra līgavaini, abi, protams, nepazīst viens otru un pirmo reizi ierauga pašās kāzās. Tā kā piedalījās 6 barrios, tad sanāca 3 pāri. Turklāt no rīta Aike bija līgavas „māte”, bet pēcpusdienā – pati līgava.

Visu procesiju no mūsu barrio līdz Pamplonas centram pavadīja ratiņi aprīkoti ar muzikālo kazu, kas spēlē ungāru/čigānu izcelsmes dančus. Kkas līdzīgs Gogol Bordello. Gandrīz vienīgais, ko pa ceļam redzēju no Pamplonas kā Pamplonas bija Plaza de Torros, uz kurieni skrien visi buļļu ragu motivēti San Fermin laikā. Lielo kāzas atklāja 3 stundu ilgās pusdienu dzīres. Jaunie pāri tika salaulāti 5 minūšu laikā un kā jau kāzās, galvenais bija izēšanās un izdzeršanās. Pēc tam dejodami un satiksmi bremzēdami visi gāja līdz (laikam) galvenajam laukumam, kur jaunie pāri atkal uz brīdi tika celti gaismā. Pēc tam sekoja improvizētās vakara izklaides, bet lielākā daļa no mums bija tā pārguruši, ka jau pusnaktī bijām gultās. Kaut arī tikai viena diena , bet jautrības bija pārpārēm. Un tagad fotoreportāža...


Mazie kāzinieki

Ejam pēc līgavas muzikālās kazas pavadījumā

Re, kur arī līgava  un līgavas vecāki.

Līgava ieņēmusi savu vietu ratos. tagad visi ies satikt līgavaini.

Barrios robeža ir upe. Tāpēc arī abi jaunlaulājamie satiekas uz tilta.

Dikti sakautrējušies bija, pat negribēja viens uz otru skatīties.

Un tagad danču sadaļa



Jaunlaulāto vecāki apmainās ar vispārējām laipnībām un dāvanām.

Pa labi - Aike.

Mūsu barrio grupējums

Viena no manām divām Pamplonas skatu bildēm

Bērnu ratiņi no līgavaiņa puses

Plaza de Torros

Aikes līgavainis


Dzīrinieki

Rūūūūgts..

Pēc sejām var pateikt no kurienes nākam..




24.02.11

Ģeogrāfijas stunda

Šonedēļ mājasdarbu pildīšanas palīdzības ietvaros vajadzēja tiem dažiem, kuri nāk uz jauniešu centru atprasīt Eiropas valstis un galvaspilsētas. Ka tāds ģeogrāfiskais analfabētisms ir iespējams, man  tiešām bija jaunums. Austrija = Austrālija. Baltkrieviju atceras tāpēc, ka kartē ir rozā krāsā. Krieviju tikai tāpēc, ka ir liela. Ungārija = Ukraina un joprojām nevar atcerēties, ka Latvija ir tā PA VIDU!! Pat Francija, kas ir tepat blakām un ir liela, doesn't ring a bell. Mēģināju iemācīt kvadrātu ar Čehiju, Slovākiju, Austriju, Ungāriju. Droši vien uz tām 5 minūtēm arī atcerējās. Ģeo atlants gan viņiem ir biezs un kruts. Šodien pāršķirstīju un nesaprotu, kā var nebūt ne mazākās intereses par to, kas ir TUR ĀRĀ.

21.02.11

Piektdien jauniešu mājā bija radio workshops – vairāk gan dziesmu likšana, bet gandrīz vai sajutos kā dīdžejs. Izrādās, ka jebkurš savās mājās var uzsliet raidstaciju – vajag tikai viļņu aparātu, mikrofonu, datoru ar dziesmu arhīvu un aiziet.

Ik pa laikam jauniešu mājā nāk tusēt arī vietējais policists Havī, vienmēr smaidīgs lāga zellis, un es tiku pie iespējas izjust, kā ir kad tev uzliek roku dzelžus. Par to, ka sēžu pie pirātiska radio. Nu nē, vienkārši tāpat un tiešām ir auč. Viņš arī teica, ka tad, kad mācījies, visiem bijušas nosaitētas plaukstas locītavas no treniņiem. Un es nevarētu veikli apcietināt kādu neģēli, jo, kad mēģināju uzlikt viņam, tikai pēc izskaidrošanas un trešajā piegājienā man sanāca.

Šomēnes Spānijā notiek Eirovīzijas atlase, bet pavisam dīvainā veidā – vienu nedēļu ir atlase, kurā izvēlas dziedātāju (visi dziedāja vecās eirodziesmas) un otru nedēļu izvēlas dziesmu. Alma teica, ka tas tā pirmo gadu, bet liekas pilnīgs nonsenss. Pa radio skan daudzas labas un lipīgas dziesmas, bet te parādās kaut kāds ārprāts. Neviens slavenais dziedātājs, protams, nelien Eirovīzijā, jo slavas viņiem tāpat Spānijā pietiek, bet ārpus droši vien baigi neraujas. Nav brīnums, ka nevienu reizi Spānija nav uzvarējusi.

08.02.11

Brīvdienas Spānijas Ziemeļos

Pagājušo nedēļu paņēmu savas brīvdienas, lai kopā ar Linardu brauktu uz Bilbao un Santanderu. Lai gan Bilbao atrodas starp kalniem, kad laiks ir saulains pilsēta ir pat ļoti viesmīlīga. Upes apkārtne nedaudz atgādina Amsterdamu. Gugenheims, ir apskatīšanas vērts – pagaidām man vislabāk patikušais muzejs. Kopā ar autogidu (ko izmantojām pirmo reizi) pasākums ievilkās uz 2 stundām, turklāt 3. stāvs bija slēgts. Ar studentu atlaidi biļete tikai 5 EUR.
Palikām pie Sonjas draudzenes Anas, kas studē Bilbao. Ar viņas mazajiem travel tipiem atradām ēstuvi „Kasko”, kuras pusdienu piedāvājumā iekļauti 2 ēdieni, saldais, maize un vīns – 1 litrs. Pēc pusdienām, nelielā žvingulī gājām meklēt Bilbao rock – baznīcu, kurā notiek visādi koncerti, teātri u.c. masu pasākumi, tikai ne dievkalpojumi.
Viens no  Anas dzīvokļa biedriem pastāstīja, ka Bilbao vēsturiski ir industriāla pilsēta un ka tikai pēdējo 20 gadu laikā pārslēgusies uz pakalpojumiem. Ka visa visas mājas bijušas melnas no kvēpiem, bet pamazām tikušas attīrītas un vietām krāsainās fasādes pat atgādina Porto. Pilsētplānotāju roku pieskāriens ir jūtams, it īpaši upes malā, kaut vai pats Gugenheims, kas veidots kā kuģis no metāliskiem materiāliem, lai saglabātu pilsētas vēsturisko stāstu.
Pēc ilgiem meklējumiem tieši Bilbao nopirku mēteli. Sarkanu. Jau sen dzīvoju ar domu, ka jānopērk jauns mētelis un ka no Spānijas gribu atvest kaut ko sarkanu – izskatās, ka abas domas būs apvienojušās. Kaut kādā ziņā esmu pārkāpusi savam aizspriedumam pret sarkano krāsu, lai gan kombinācija ar manām daudzajām zaļajām lietām, man joprojām nepatīk – pārāk ziemassvētkīgi.
Un Santandera arī ir dikti jauka – ar garu pludmali, kur doties pastaigā uz pus dienu. Mums kā jau latviešiem, kas par visu padomā iepriekš līdzi vilkās pārtikas maiss un vienā brīdī, lai atbrīvotos no smaguma apsēdāmies uz akmens nožogojuma malas, lai paēstu. Likās dīvaini, ka visi garāmejošie skatās tā jocīgi. Protams, atsākot iet, pēc 100 m redzam, ka pļaviņā ir speciāli galdiņi piknikam.
Droši vien bildes runās labāk pašas par sevi.

Vidustermiņa mītings gandrīz Malagā

Wūhū.. cik ilgi neesmu neko rakstījusi, bet tikai tāpēc, ka pēdējās divas nedēļas bija pilna ar notikumiem. Tātad nedēļu no 25.-28. Janvārim pavadīju vidustermiņa izvērtēšanā netālu no Malagas. Laiks gan neattaisnoja uz sevi liktās cerības – jā, bija siltāks nekā Carriona mīnusi, bet tāpat bija lietains un vēss. Uz Malagu biļetes bija nopirkusi nacionālā aģentūra – viskrutākajos un ātrākajos vilcienos, kuri dažbrīd traucās ar ātrumu 300 km/h. No Palensijas uz Madridi man bija atvēlēta vieta preferente klasē, kur, man iekāpjot, jau sēdēja augsto zaru putni - zilie apkaklīši. Un Valladolidā iekāpa vesels grupējums ar tādiem. Mana esamība šajā vagonā viņos un dzērienu stjuartiem noteikti radīja izbrīnu. Īstenībā arī man.
Madrides galvenā vilcienu stacija Puerta de Atocha ir tieši tik milzīga, lai atgādinātu lidostu. Arī drošības un vilcienu biļešu pārbaude to tikai apstiprināja.
Pati apmācība notika ciemā netālu no Malagas – Mollina, kempingveidīgā vietā, kas jau ir iegājusies par vienu no vietām, kur rīkot šīs satikšanās. Pirmo reizi 5 dienu vietā semināram bija atvēlētas 4, no kurām pirmā ir ierašanās, bet pēdējā aizbraukšanas diena, līdz ar to 2 dienās bija saspiesta intensīva projekta un sevis pašanalīze. Protams, bija laba iespēja paskatīties uz savu projektu no malas, bet jau līdz tam biju viscaur to pārizdomājusi un secinājusi, ka dzīvošanas apstākļi ir labāki nekā vidusmēram, bet pats projekts nav pārāk ilgtspējīgs. Un vēl viens novērojumsecinājums- ja tavs projekts ir lielā pilsētā un tu tikpat kā neceļo, jo nav laika vai vēlēšanās, tad tas nozīmē, ka viss ir čikiniekā. Jo vismaz mums ar Nadju ceļošana sanāk drusku kā bēgšana no Carriona, kur nekas daudz nenotiek nedz projekta ietvaros nedz arī vīkendos.

Piem, turks Granadā nesaņem nekādu ēšanas naudu (tikai kabatas naudu), jo ēdienu viņam dod organizācija, bet 5 dienas nedēļa tie ir garbanzos un tortilja, lielākajai daļai ir problēmas ar apkuri – piem, kurina tikai atsevišķas stundas dienā – pa dienu, kad neviens nav mājās, vai pa nakti, kad tāpat jau guli. Arī tam pašam turkam – ir baseins, bet nav apkures. Un grupas vadītāja teica,ka Spānijā visi ir pielāgojušies karstajam laikam, bet tiem dažiem mēnešiem aukstā tā ne pārāk, lai gan tie daži mēneši pat visā Spānijā sanāk vismaz 4.
Kopā bijām ap 100 brīvprātīgie, bet vairāk sanāca kontaktēties ar tiem dažiem no manas pirmās apmācības, jo tas taču tā dabiski.

Ēdiens bija daudz labāks nekā iebraukšanas seminārā, turklāt bija īpaši padomāts par tiem, kas neēd atsevišķas lietas. Turklāt uzzināju, ka ir iespējama alerģija pret kanēli.

Pirmajā vakarā vakara aktivitāte bija autonomo reģionu prezentācijas radošā veidā. Trīs minūšu garas prezentācija mums, 5 brīvprātīgajiem (1 no Burgos, 1 no Salamanca, un 2 no ciema netālu no Avilas) un 1 tutoram, no Castilla&Leon prasīja gandrīz stundu ilgas strīdēšanās. Respektīvi, man bija ideja, ka varam parādīt mazu etīdi, kurā simulēt tūristu, kas iet cauri reģionam un gatavs redzēt super skatus, bet gar malām stāvošie tikai rāda vienu pēc otras lapiņas ar uzrakstu LAUKS (Castilla y Leon ir pazīstama kā Tierra de Campos – Lauku zemes), nedaudz ironizējot, bet vismaz būtu smieklīgi. Bet tutors no Burgos ( sevis pašapmierinātībā ieslīdzis apaļvaidzis) saka, lai mēs parādam C&L vērtības – pilsētas- Burgos ar Katedrāli, Avila ar kaut kādu mūri, kas iekļauts Pasaules kultūras mantojumā, Valladolid, kas ir galvaspilsēta un Salamanca, kas ir studentu pilsēta. Gatava piekaut viņu, saku, ka tā taču nav nekāda tūrisma izstāde, ka visas baznīcas taču ir vienādas, un tas viss būs garlaicīgi. Sārtvaidzis sāk kļūt manāmi aizkaitināts, ka šitā izsakos par šiem vērtīgajiem apskates objektiem, tā rezultātā pasaka, ka nepiedalīsies, lai mēs paši izlemjam, lai gan reāli trūkst cilvēku, kas varētu turēt lapiņas. Turklāt vāciete no Burgos grib vēl pa ceļam izbērt lēcas, lai es izsauktos –„ Oooo, lēcas!”, vāciete no Salamancas grib lasīt citātu no grāmatas (garlaicības kalngalns- neviens ne dzirdēja, ne arī saprata), bet turkam un francūzietei bija totāli vienalga.

Nu beigās nebija nekas izcils – gāju, sajūsminājos par laukiem, un fočēju visus sēdošos cilvēkus, izliekoties, ka viņi arī ir lauki. Bet apbrīnojami – tiešām sāk likties, ka ainaviskais plakanums atspoguļojas prāta un domāšanas plakanumā – nekādas idejas, nekā radoša un viss vienalga. Labi, 3 minūtes, bet var taču bišku padarbināt smadzenes, lai sanāktu kaut kas labs, lai vismaz pašiem ir jautri.

Atvadu nakts bija pārģērbšanās par dēmoniem un raganām par godu 27. janvāra San Antolin svētkiem Baleāru salās. Stāsts par to, ka San Antolin spēlēja ar velnu kāršu spēli 31 uz savu dvēseli, bet tomēr vinnēja. Mēs ar Aiki (no Vācijas) abas bijām nosacīti raganas un izdomājām sev slepenos vārdus, lai citi nesaprot – man Ragana un viņa Hexe (ragana vācu val.)

Droši vien semināra galvenais notikums bija viens no 3 bāriem ciemā – disko bārs Paco’s. Brīvprātīgo iebrukums tur bija īsta La Bomba. Gluži vai kā privātais. Taču pēc pirmās nakts droši vien panesās ziņas apkārtnē un pārējās divas vietējie pacani nāca mūs ievērtēt. Bija jautri, mūzika dejojama, bet Paco identitāte palika miglā tīta- klīda baumas, ka tas bija viens no 3 bārmeņiem? Domāju, ka lielākajai daļai brīvprātīgo seminārs asociēsies tieši ar Paco’s bāru. Un viena brīvprātīgā no Malagas teica, ka cilvēki Malagā zinot Paco tieši pēc brīvprātīgo nostāstiem.

Jā, šāda brīvprātīgo satikšanās palīdz, it sevišķi, ja uznāk šļukum-brukums un nezini, kā nodzīvot savu projektu līdz galam.

18.01.11

Vienpusējā apmaiņa

Pagājušo svētdien nomiris Davids. Pazinu viņu tieši 3 mēnešus. Man bija tāda sajūta, ka manas esamības šeit laikā tas varētu notikt ar kādu, bet es nedomāju, ka ar viņu. Pirmkārt, viņš bija visjaunākais un īstenībā mans labākais draugs no iemītniekiem. Tagad palicis ir tikai Julio, ar ko var parunāt un kas ir omulīgi jauks.
Arvien vairāk man uzburas maza Spānijas ciemata raksturaina jebšu lielajām nācijām piedēvētā augstprātība. Šeit neeksistē termins intercultural exchange, jo esot šeit tev ir jāpieņem viss vietējais, bet reti kurš ir ieinteresēts uzzināt vai mēģināt izprast citas kultūras. Visiem liekas, ka Spānija ir labākā valsts pasaulē. Piemēram, kad jauniešu centrā cepu kartupeļu pankūkas un cienāju ar zefīru, daļa, kas bija atnākuši, lai vienkārši satusētu un būtu kruti, pat NEPAGARŠOJA. Visi gaida, lai tu esi atvērts visam, bet neviens tāds netaisās būt. Es atceros, kad Skrīveros bija brīvprātīgie. Vismaz man tas likās kaut kas tik īpašs, ka biju laimīga, kad iepazinos ar Sonju un Eloju.
Dienas centrā arī sāku justies kā ciemiņš. Piemēram, reizēs, kad viņiem ir jākrāso attēli – sejas šeit vienmēr tiek krāsotas oranžas. Saku, ka Latvijā mēs vai nu atstājam baltas vai krāsojam rozā, bet Aitoram ir trauma no kāda iepriekšējā brīvprātīgā Ralfa no Nīderlandes, kam bija raksturīga vasarraibumaina seja ar angļiem tipisko sārtumu, ka viņš kategoriski izvairās no rozā sejām. Vai arī šodien, kad vajadzēja krāsot dzīvniekus vāveres krāsošanai devu oranžo. (Nu, bet Latvijā taču bērniem saka, ka ir oranža. Vēl nesen Krikša Ziemassvētku eglītē meitene- vāvere bija saģērbta oranža). Bet atskrien Aitors un saka, ka jākrāso sarkanbrūna, jo Spānijā esot sarkanbrūnas. Tas, lai viņi trenētu atmiņu. Bet kāda atmiņa, ja tas vienkārši ir tā, ka Aitors saka – krāso sarkanbrūnu. Tikpat labi varētu iedot zilu un viņiem nebūtu nekādas starpības, vai viņi atceras. Galvenais taču ir krāsot un kāpēc ir jākrāso atbilstoši realitātei.. vismaz te taču var izpausties viņu iztēle vai vecuma neprāts (nu labi, nav jau viņiem nemaz tāda, vnk slikta atmiņa). Tajā pašā laikā viņš Anhelam iedod zili violeto krāsu, lai izkrāso trusi. Un lai nemaz nestāsta, ka Spānijā te tādi skraida apkārt. Tikpat labi es viņam varu likt priekšā Latvijas zilās govis.