Nu jau piekto dienu dzīvojos pa Barselonu un tā kā jau sāk pietikt. Kopā ar Sandru un Kristapu esam staigājuši krustu šķērsu, sauļojušies uz koka ramblas, iepirkuši jaunu outfitu un nošokējušies par cenām.
Mana Barselona man sākās ar gandrīz nozagtu maku metro, kas atgādināja ainu no trillera. Neesmu pieradusi ceļot ar lielo koferi, tāpēc visu laiku man bija neomulīga sajūta jau izkāpjot no lidmašīnas. Pats incidents notika brīdī, kad piebrauca metro, un kāpjot iekšā kaut kāds džeks man it kā palīdz iecelt koferi. Un vēl divi kas it kā kāpj iekšā, bet tomēr nekāpj un spiežas man klāt. Un vienā brīdī es saprotu, ka kaut kas nav pareizi jebšu to, ka mani mēģina apzagt, jo, protams, man pār plecu ir mazā somiņa ar maku un telefonu tajā. Es pat nezināju, vai viņš tiešām bija kaut ko paņēmis, bet es izlēcu no vilciena, sapratu, ka somiņā kaut kā trūkst un uzreiz izrāvu tam nelietim no rokām savu maku. Īstenībā riktīgi paveicās, jo viņš pat nebēga. Laikam neticēja, ka es to uzdrošināšos, jo mans koferis palika vilcienā, kas aizbrauca..par laimi Sandra ar Kristapu arī bija vilcienā. Paliku pieturā un pēc dažām sekundēm garām pagāja drošībnieks ar suni. Dāa..
Pēc tam kad satikāmies nākamajā pieturā, sapratām, ka nebijām paņēmušas īsto metro, jo vajadzēja dzelteno nevis zaļo līniju. Atbraucām atpakaļ uz sākumpieturu un gājām atrast īsto līniju. Un šitas bija tiešām stāsts no sērijas neīstajā vietā, neīstajā laikā, jo MUMS NEBIJA TAJĀ PIETURĀ JĀBŪT. Bet vismaz kopš tā brīža visi bijām divtik piesardzīgi.
Kristaps iemēģināja gandrīz katru pamanīto rotaļlaukumu un tika pie spāņu rotaļbiedriem. Un mēs ar Sandru varējām tikai brīnīties par spēlēšanās vēlmes valodas universalitāti.
Jau kuro dienu caurstaigājot Barselonu no virspuses skatoties liekas, ka te nav nekā vairāk ko darīt kā ēst un iepirkties. Un cik ilgi sajūsmināsies par skaisto arhitektūru.
Vakar biju pastaigā pa playu, lai ķertu vēju un sauli, bet saķēru iesnas.
Uz Barselonu jābrauc vasarā un ar naudu. Un nevis lai pirktu suvenīrus vai drēbes, bet chillotu foršajās spilvenkafejnīcās pludmalē, kas pagaidām bija tādas patukšas.
Šodien satiku uz pāris stundām Sonju. Uzreiz priecīga oma. Atradusi darbu vienā nevalstiskajā organizācijā un ir pašreizējās rumāņu brīvprātīgās tutore. Kaut man būtu bijusi tāda tutore. Vakar aizrakstīju Esterei, vai nav jau uztaisījusi manu youthpass (biju sarakstījusi visas kompetences gan angliski, gan spāniski, vajag tikai copy/paste) un šodien atbilde bija tāda: man ir ārkārtīgi daudz darāmā un ceru, ka tu man to neatgādināsi katru nedēļu). Protams, ka viņa ir nokaitināta par to, ko biju uzrakstījusi projekta novērtēšanas anketā par viņu, bet kārtējo reizi viņa tikai pierāda, ka tas viss ir taisnība. Ja mēs viņai regulāri neatgādinātu par savām lietām, dzīvokļa loga žalūzijas joprojām būtu salūzušas.
Kā var par tutori ielikt cilvēku, kas pieļauju ka pat nav bijis ārpus Spānijas, mēģina vislaik brīvprātīgajiem justies vainīgiem, ka viņiem kaut ko vajag no viņas un labprāt novilcinātu visu līdz pēdējam vai vispār neizdarītu un mēģina sabojāt jebkādu prieku.
Lai gan nav otra cilvēka pašvaldībā, kas to varētu uzņemties, bet tā kā Nadia un Sāra arī ir uzrakstījušas negatīvas atsauksmes par viņu, tad ar laiku varbūt Nacionālā aģentūra varētu kaut ko darīt lietas labā. Lai gan te ir Spānija un tikpat labi maz ticams.
Rīt braucu uz Dalī muzeju, līdz ar to pieņemu, ka gaidāma sirreāli laba diena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru