Folcīgā piektdiena

Origo Summer stage pēdējie momenti:

"Oroboro" insperimenti (šitie ir pa manai ausij)

latgaļu balss etno - džezs "Patina" aizdziedāja prom lietus mākoņus..

Citā pasaulē aizvedošs ceļojums, kurā lietus mākoņiem bija īstā vieta: Dzejas un mūzikas grupa The Berserkers Starptautiskā ceļojošā festivāla Poetry Unlimited ietvaros / META-KAFE/ Gerry Cambridge, Lise Sinclair (Skotija), Ástvaldur Traustason, Aðalsteinn Ásberg Siguðrsson  (Īslande), Gintaras Grajauskas (Lietuva).

Īslandieša joks par Īslandes starptautiskajām ekonomiskajām attiecībām: "We don't have a C letter in the islandic language so instead of CASH we send ASH to the Europe."

Lise Sinclair - Who won the heart

Lise Sinclair - Empty ocean

Silti..

"Amerikas" atklāšana

Jau kopš paziņoju savai koordinatorei Spānijā savu ierašanās datumu tieši Carrion- 12. oktobri, viņa visu laiku cenšas man ieskaidrot, ka tas ir nepiemērots laiks, ka Spānijā esot kādi svētki, viņai ir brīvdiena un tā rezultātā varēšu gulēt zem palmas.. Visu laiku neņēmu to īpaši vērā, jo 11. oktobra biļete uz Madridi bija vislētākā un apmainīt es tāpat to nevaru.. Taču vakar iegūglojot, atrodu dažas interesantas lietas šajā sakarā:

October 12

- is a National Day of Spain which commemorates the day in 1492 when Christopher Columbus first set foot in America.

- 1582 – because of the implementation of the Gregorian calendar this day does not exist in this year in Italy, Poland, Portugal and Spain. 

- 1968 – Equatorial Guinea becomes independent from Spain.

Nedaudz paradoksāli Amerikas un Ekvatoriālās Gvinejas sakarā..

Nu ko, būs jābrauc atklāt pašai sava "Amerika"..

Būt - Ne Būt - Ne -Būt

Nesen dermatologa apmeklējuma laikā, mūsu saruna ievirzījās par alerģijām kā psihosomatiskajām saslimšanām, pozitīvās domāšanas spēku un grāmatas/filmas "Secret" tematiku. Tante aktīvi vadoties pēc grāmatā ieteiktā (filmā, viņasprāt, ideja tiekot parādīta kā lēta reklāma), un viņas dzīvē viss notiekot saskaņā ar iecerēto. Un promejot viņa īpaši uzsver domas formulēt ar pozitīvo lādiņu..

Kādu ilgāku laiku atpakaļ žurnālā "Ievas stāsti" bija neliels rakstiņš, kurā latvisko tradīciju pētniece Janīna Kursīte, balstoties uz ilggadējiem pētījumiem un  kādu konkrētu pastāstu iz dzīves par zoss cepšanu Raimondam Paulam, bija atainojusi latviešu negatīvo domāšanu, kas izpaudās galvenokārt agrāk lietotajos ikdienas vārdos (piemēram, labi vietā - neslikti, Kaut es paspētu! vietā - Kaut es nenokavētu! utt.) (gala beigās zoss sadega).

Tas savā ziņā sasaucas ar "Secret" ideju, ka domājot ar -ne- priedēkli, mēs neapzināti piesaucam tieši to, ko nevēlamies, jo kosmosā raidītā enerģija jau ir negatīva un prievārds -ne- it kā pazūdot pa ceļam..(skaidrojums primitīvs, bet tas, lai labāk paskaidrotu, ko gribu teikt).

- Nedomā par ziloņiem! Par ko tu tagad domā? Par ziloņiem, vai ne? (epizode no filmas "Inception") Vienkārši tas ir tas, kā cilvēka smadzenes darbojas.

Un šodien, gluži negaidīti, pinoties starp krāsainiem dzijas pavedieniem un adot šalli, manā prātā abi šie gadījumi sastapās un lika paskatīties uz 10 baušļiem un to formulējumu (šie konkrētie ir luterāņu baušļi):

1. Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.
3. Tev būs svēto dienu svētīt.
4. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.
5. Tev nebūs slepkavot.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.
7. Tev nebūs zagt.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.
9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.
10. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

Ko no tā var secināt? Ka kristietīgā pasaule pašos pamatos sevī ietver šo negatīvās domāšanas paradoksu, kad definējot - nebūs, tiek ielāgots kā būs.

Nav nozīmes, vai to sauc par pozitīvās domāšanas spēku, NLP, laimīgas dzīves "noslēpumu" vai reliģijas pamatpostulātiem. Būtiskākais ir tas, ka tas viss ne vien darbojas, bet arī notiek ar katru mums un pateicoties mums pašiem.

Lai dzīvo labās domas un darbi!!!

Es gribu kaut ko mācēt darīt.. labi mācēt..

Baltā nakts 2010

Prātojot, vai tā bija iepriekšējā Muzeju nakts vai tomēr Baltā nakts, kurā redzējām medūzveidīgo kupolu pils parkā (man šķita, ka Baltā, bet laikam tomēr Muzeju), divatā devāmies šī gada piedāvājuma izlūkos. Sakombinējot maršrutu no piedāvātajiem variantiem, mūsējais izskatījās aptuveni šādi.

Vispirms domājām iet uz Ave Sol, kuru neatraduši devāmies uz Andrejsalu ar domu, ka atpakaļceļā gan jau atradīsim. Andrejsalas Ziemeļu gals mūs sagaidīja ar dziesmas tekstu "Cilvēki ir lidojoši zuši (tikpat labi truši)" brīdī, kad gājām garām noliktavai, kurā ar BMX lēkāja sporta kluba "Ķengurs" jaunie īpatņi..nonākot pie Alises Aizspogulijā, kuru bija ieņēmuši ar otām un krāsām bruņojušies bērni, iekāpām paviesoties Munio Candela siltajā un smaržīgajā stūrītī, kur mūs sagaidīja pie vīna glāzēm sēdošs papīrcilvēku pārītis un no kurienes par piemiņu paņēmām smaržu cimdos un kabatā.. "parastajā" Andrejsalā, kas vakara krēslā izskatījās īpaši eleganta, par anti-bērisku noskaņu gādāja Muzikālā katafalka ansamblis, kas ar savu jestro ekstravaganci spētu atdzīvināt un riteņus dejas ritmā iekustināt pat netālu izvietotajiem sastingušajiem frīkbaikiem ( vienīgi lāča mūmija mani uzrunāja - tā šķita kas vairāk nekā sametināta metāla konstrukcija/monstrukcija). mani neatstāja sajūta, ka radošums šeit vietumis smalki manevrē uz dīkdienības robežas.

Ave Sol ieradadadāmies tieši uz dadaistiskošanas beigagagām, toties sekojošais Ave Sol kokokora kokokoncerts un I. Cimkus un I. Paršas etīdididiskie dziedadadājumi bija vienkārši fantastiski un apbūra ar savu dadadabiskumu.. sagaidīdīdītais raudu koris (neviena zivjveidīga rauda tā arī tur neuzpeldēja) radīja iespaidu (vai arī atspoguļoja realitāti), ka gaušanās, sūkstīšanās un žēlošanās ir izteikti raksturīga sievietēm (dzimumu proporcija (vīr : siev) korī aptuveni 2 : 40).

Nezinu, ko es biju gaidījusi no Anglikāņu baznīcā paredzētās eksperimentālās bungu performances, uz kuru  bija sapulcējušies un pie durvīm drūzmējās cilvēku (galvenokārt jauniešu) pūlis, kāds, pieļauju, nav ticis novērots neviena dievkalpojuma sakarā, bet tā noteikti attaisnoja savu eksperimentalitāti. Ja mocis baznīcā, vilciena tuvošanos imitējošs čells un cilvēks ar ķiveri galvā (zināms, kāpēc) pilnā nopietnībā haotiski bliež pa bungām, mēģinot tās iznīcināt, ir modernā māksla, tad man nav nekas pretī būt konservatīvai. Pēc viena skaņdarba noklausīšanās gan mēs, gan arī vairāki citi klausītāji bijām pietiekoši iedvesmoti atstāt šīs telpas, izlaužoties cauri vēl iekšā netikušo pūlim, no kura viens cerīgi jautāja - kā ir, tur iekšā? Pat nezinājām, ko atbildēt.  Promejot vēl dzirdējām, kā cilvēki, izrādot atzinību, applaudē. Nezinu, vai no patikas, vai arī, kā bieži tas notiek, aiz bara instinkta plaudēt kopā, jo  - tā taču ir Māksla. 

Atceros savu pirmo saskarsmi ar eksperimentāli industriālo mūziku (troksni?). Tas bija tālajā.. nu nezinu, kurā, bet pirms kādiem 2-3 gadiem Rīgas Mākslas telpas atklāšanā, kur bija ielūgti tikai mākslas pazinēji un amatpersonas... nusmalkiļaudis, vienvārdsakot. Zāle piepildījās un Grand Openings varēja sākties.. pēc lielajām runām, uzstājās izdaudzinātais Woodpecker project.. viņu repertuāru veidoja skaņu mikstūra, kurā ietilpa dzelzceļa sliedes zāģēšana, šķīvja ēšana ar nazi un dakšiņu, veca autobusa sagriešana metāllūžņos utml. 15 minūšu laikā telpas aizpildījums bija samazinājies uz pusi. Kaut kā izturējām līdz beigām, padzērām degustējamo karstvīnu ar piparkūkām un skriešus metāmies bēgt tālāk no skaņu epicentra (vispār jau gribējām paspēt uz autobusu, bet tikko dzirdētais mūs ļoti motivēja to darīt).

Arī Baltās nakts ietvaros iegriezāmies šajā "akropolē", kur cilvēku priekam bija apskatāmas dažādas gleznas un pāris video projekcijas, no kurām vienā cilvēks gaiļa (nevis dzeņa) kostīmā spēlēja sliedes.. Cik maz gan programma ir mainījusies pa šiem gadiem!

Vakara gaitā uzkāpām arī "garajā pupā", lai paklausītos dārza rūķu stāstus par podu, balkonu un piemājas dārzniecības panākumiem. Sabijām arī Upīša pasāžas Tautas aptiekā, kur pret tautas medicīnas receptēm iemainījām avīzes par dabas ārstniecības līdzekļiem, kandžas tecināšanu un ziepju vārīšanu. Spīķeros un Nabaklabā izgājām cauri pa ceļam uz mājām, bet nekas īpašs nebija manāms notiekam.

Piedzīvotā iespaidā radās retoriskas pārdomas par mākslu kā tādu. Protams, ka postmodernisma plurālisma vispārējā prakse ir tāda, ka  ikviens cilvēks spēj radīt to, ko mēdz dēvēt par mākslu, taču, vai cilvēki rada mākslu, jo grib kaut ko pateikt, vai arī grib, lai kāds viņus sadzird? Vai tad mākslai nevajadzētu būt tai universālajai valodai, kurā veidojas savstarpēja komunikācija un mijiedarbība starp objektu (mākslas darbu) un subjektu (skatītāju)? Ne mazāk svarīga taču ir atgriezeniskā saite no mākslas baudītāja puses jebšu personīga atbilde uz jautājumu, kas ar to ir gribēts pateikt. Citādi sanāk Bābele, kurā visi grib runāt, bet neviens negrib klausīties vai arī nesaprot teikto. Un šādās reizēs es nesaprotu, vai man ir jāmēģina ļoti iedziļināties, lai saprastu domu, jāpieņem virspusējais iespaids vai jāpriecājas par kaut kā bezjēdzību, jo tieši tas ir mēģināts tikt pausts. Jau atkal pārāk daudz domāju..

Vai man patika Baltajā naktī piedzīvotais? - Daļēji. 

Vai tas mani uzrunāja?  - Nu tā, ne pārāk.

Atpogājiens

Tas tomēr ir noticis... Esmu pievienojusies vispasaules blogeru (saviebjos no šī vārda) saimei. Taču ir 2 iemesli, kas ar draudzīgu dunku mugurā, pamudināja mani spert soli šīs virtuālās telpas apkampienos. Proti, līdz šim atmiņas par piedzīvoto centos kolekcionēt biļešu, skrejlapu, fotogrāfiju vai kādu citu asociatīvu sīkumu veidā, taču nevēloties pārāk apaugt ar lietām, izšķīros par labu šai piezīmju grāmatiņai + 8 mēnešu brīvprātīgā trimda Spānijā Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros kā manu lēmuma katalizējošs apstāklis. Sapratu, ka šis nu nebūs vienkārši ceļojums uz ārzemēm, bet gan kind of sevis iepazīšanas kūre un sen ieprogrammētas domas un iekšējās vēlmes īstenošanās jebšu show must go on..

Spānija bija pirmās ārzemes, kurās sabiju un spāņu brīvprātīgie Latvijā bija pirmie ārzemnieki, ar kuriem sadraudzējos, nemaz nerunājot par spāņu valodu, ko zemapziņā jau zinu aptuveni 10 gadus (pateicoties caurspīdīgi krāsaino ziepju burbuļu operām, kurās Karmenita/Estrelita/Huanita izdzīvo sirdi plosošas ainas, lai beigās būtu kopā ar Alehandro/Migelu/Serhio) un kuru izdzirdot, manas ausis no sajūsmas gavilē.

No tā laika manī iemājojusi doma iemācīties gan spāņu valodu, gan arī kaut nedaudz mēģināt iejukt koloniālismā sakņojošajā un saules un vīna pārlietajā dzīvelīgi mutuļojošajā virpulī.

Pēc ilgstošiem projektu meklējumiem par manu galamērķi ir kļuvis pavisam mazītiņš ciems Spānijas ziemeļos, Santjago ceļa malā - Carrion de los Condes - no garām plūstošās Carrion upes izskalots, saritinājies viduslaiku rāpulis ar akmens mūru skeletu, ko turpina balināt Vidusjūras saule.

                                                                              

Kā pirms dažām dienām nejauši uzzināju, par manu kompāniju kļūs (pareizāk sakot, es pievienošos viņiem) vēl trīs brīvprātīgie - bulgāriete, itālis un austriete. Un kā es to uzzināju... Meklēju iekš CS kādu, pie kā palikt Palensijā, jo no Madrides sanāk ierasties tieši laikā, lai būtu nokavējusi pēdējo autobusu uz savu ciemu. Un 1 no 5 pieejamajiem dīvānu piedāvātājiem ir meitene no Bulgārijas, kurai profilā skaidri un gaiši rakstīts, ka viņa jau brīvprātīgojas manā ciemā. Protams, prieks jau milzīgs, taču jautājums par palikšanu Palensijā joprojām ir under discussion.