Nu jau kā nedēļu esmu atpakaļ Latvijā, bet jau liekas, ka visi 5 EVS mēneši ir kaut kas tik tāls. Vienu dienu biju izgājusi pa Rīgas ielām un likās, ka tiešām puse ir izmiruši. Varbūt tāpēc, ka bija dienas vidus. Veikali izskatījās tukši un jaunās kolekcijas atgādināja tās pašas, kuras pirms 5 gadiem.bet šķita, ka ir saradušās daudzas jaunas bulciņkafejnīcas.
Skatījos uz garāmejošajiem ar citām acīm. Kur tad ir tās smukās latviešu meitenes? visas aizbraukušas? lielākajam vairumam gan sejas tādas vienaldzīgas, gan arī outfits tāds tirgus variants. un varbūt tā dīvaini izklausīsies, bet spānietēm tiešām seksualitāte ir acīmredzama. pat ne tas, ka vairums ir kā aptracis uz iepirkšanos un jaunām drēbēm (kas īstenībā ar savu dizainu ir ļoti jaukas), drīzāk tā pašapziņa un uzvedība, kas pat ar visiem liekajiem kg liek izskatīties iekārojami. Jā, reizēm, spānietes mēdz būt skaļas un apnicīgi pļāpīgas, vīt intrigas, no mušas uzpūst ziloni un reizēm ģērbties un izturēties mazliet vulgāri, bet līdz kaut kādai robežai tas tomēr ir sievišķīgi.
Tad vēl biju uz Krievijas vēstniecību pēc vīzas North & Baltic kongresam. dīvaini, ka dabūt numuriņu var tikai pie info, kur tev to speciāli izsit viens no dežurantiem, lai gan varu iedomāties, ka, ja būtu nolikts pašapkalpošanās aparāts ar uzrakstiem pēc tēmām, reti kurš no lielā pensionāru daudzuma saprastu, kurā sfērā ietilpst viņa personīgā problēma un jezga būtu vēl lielāka nekā jau tāpat bija.
Vistrakākais bija, ka tiklīdz mēģināju domās formulēt kādu teikumu krieviski, man nāca ārā spāņu valoda. turklāt esmu diezgan pārliecināta, ka neviens no strādājošajiem nerunāja arī angliski. tā kā no sākuma pie vienīgā vīzu noformēšanas lodziņa bija kaut kāds juceklis, jo likās, ka visi lien viens pēc otra neatkarīgi no rindas numura, tad man vajadzēja nosēdēt gandrīz 2 stundas līdz pienāca mana kārta. Visu laiku domāju, kā es tai 50gadīgajai tantei kaut ko pateikšu krieviski, ja viņai būs kādi jautājumi. Bet tā kā man bija visi nepieciešamie papīri, tad viņa neko neprasīja. vienīgais, ko pajautāja, vai tiešām 28. aprīlī jau atgriežos. Protams, ka automātiski pateicu Sí, bet tomēr izstostīju Da.
