Dīvaina diena

Pirmo reizi ir apmācies un līst. Vai nu tāpēc, ka rudens – veļu laiks vai laika maiņas pēc (jo pilnmēness šodien nav) visi centrā ir tādi dīvaini – jūtas slikti, kaut kas sāp, negrib ēst. Felix vislaik saka, ka mirstot un saplēsa savu priekšautdvieli, un kā vienmēr ik pa brīdim skaita savu mantru. Kad Alma un Aitors saka, lai viņš nedziedot, viņš atbild, ka to nemaz nedarot. Nesaprotu, kas tur tāds, man tas nemaz netraucē, jo ir kā fona troksnis.

Katru piektdienu uz centru nāk mācītājs un runā par kādu Bībeles tēmu. Šodien – par Visiem Svētajiem, jo 1. novembris Spānijā ir brīvdiena jeb Visu Svēto diena, kas ir kaut kas līdzīgs amerikāņu Halovīnam ( kas ir ekspandējis arī šeit), tikai ar pozitīvāku noskaņu.

Tā kā man sanāk 3 brīvas dienas, rītdien laižu uz Santiago de Compostelu satikties ar Lieni un 3 brīvprātīgajām no manas formacciόn, kas tur dzīvo. Sanāk, ka „vissvētāko” dienu gadā pavadīšu Spānijas „vissvētākajā” pilsētā. Cool.

Šodien piefiksēju, ka spāņiem nedēļas dienu nosaukumi ir ņemti no latīņu valodas planētu vārdiem:

Lunes – Mēness

Martes – Marss

Miercoles – Merkūrs

Jueves – Jupiters

Viernes – Venēra

Un tad, kad es Davidam saku, ka redzēsimies otrdien (Vemos en Martes), tas tikpat labi varētu nozīmēt – Tiekamies uz Marsa. Kāpēc ne? Ir taču 21. gadsimts.

Dīvainas spāņu tradīcijas

Dažas zināmākās tradīcijas, ar ko mūs iepazīstināja formacciόn.

Fiesta de Santa Marte de Ribarteme - jeb pirmsnāves pieredzes festivāls Las Nieves, netālu no Pontevedra

San Fermin jeb Pamplonas buļļu skrējiens 8 dienu garumā ar vienu un to pašu scenāriju.

Batalla del Vino, Haro, La Rioja, katru gadu 29. jūnijā. (Ceru, ka tiek izmantots tikai neizdevies vīns).

La Tomatina - katru gadu augusta pēdējā trešdienā Valensijas pilsētā Buñol

Batalla de Flores - Laredo, Cantabria, pirmā augusta nedēļa

Kastīliešu valoda

Divas reizes nedēļā mums ir kastīliešu (aka spāņu) valodas nodarbības. Visiem četriem kopā, lai gan katram līmenis ir atšķirīgs ( Sāra ir 4 gadus mācījusies skolā, Nadia jau ir te 6 mēnešus un Alessandro dzimtā sardo valoda ir līdzīga spāņu valodai). Un ko es? Pašmācos. Taču tam pat nav nozīmes. Lusijai, kas ir mūsu skolotāja, pārāk patīk runāt pašai. Protams, ir interesanti uzzināt spāņu jaunākās tendences izmaiņās starp laulībām baznīcā un zagsā, mazas klačas par kādu vietējo ģimeni, kurā meita grib šķirties un precēties ar citu, bet tā kā vecāki ir rūdīti katoļi, tad lai šķirtu laulību vajag iemeslu un atļauju no pāvesta Vatikānā. Un nu jau kādus 3 mēnešus jaunās kāzas tiek atliktas, jo joprojām šķiršanās atļauja nav saņemta. Tāpat arī runājam ( tiek runāts) par jaunumiem alternatīvās enerģijas ražošanas jomā, par to, ka Sevillā ir uzcelts Solar Power tower un plānoti vēl 5 tādi, kas spēs nodrošināt ar elektrību visu Sevillu un apkārtni, kas pēc iedzīvotāju skaita ir aptuveni tikpat liela cik Rīga.

Un vispār viņiem te alternatīvie energoresursi iet uz urrā. Gandrīz katra pakalnā slejas vēja ģeneratori, kas brīžos, kad negriežas izskatās kā aizlauztu krustu kapsēta, bet laukos tiek audzēti saules kolektori.

Jā ir interesanti, taču tai būtu jābūt spāņu valodas nodarbībai, nevis lekcijai par Spāniju. Jau iepriekš izteicu vēlmi, ka gribu vairāk runāt un lai mani kāds labo, bet nekas nemainījās. Nākamreiz celšu traci.

Tikmēr runāju ar Almu un Aitoru, mācos gramatiku no darba burtnīcas, kas sākumā likās baigi traka, jo, piemēram, ir dažādās nākotnes un pagātnes – tuvākas un tālākas, noteiktas un nenoteiktas, kas jāizšķir un kurās mainās darbības vārda galotnes, turklāt ne visas var pielīdzināt angļu valodas laikiem. Bet nu jau pēc 3 nedēļām ieviešas kāda skaidrība. Atceros, ka pirmajā dienā kad ierados Valentina teica, ka viņas angļu valoda palikusi sliktāka, jo ilgāk runā spāniski. Klusībā nodomāju, ka ar mani gan jau tas nenotiks, bet atsevišķos brīžos es arī nevaru atcerēties vārdu angliski, bet zinu spāniski. Neticami, ka atrodas tādi eksemplāri, kas sevī spēj uzturēt darbotiesspējīgas vairākas valodas.

Mušas

Ciemā ir parādījušās mušas. Tās ir visur. Dzīvoklī, centrā, uz ielas. Vienkārši sēžot krēslā Julio nosita kādas piecas, nodemonstrējot saviem 84 gadiem apbrīnojamu reakciju. Gluži kā tajā pasakā par puisi, kas ar vienu rokas vēzienu nositis simtu. To pašu viņš izmēģināja uz Feliksa ar cepuri. Mazais nerātnis. Lai gan mušas šajā laikā ir lēnīgas un bezmērķīgas.

Gandrīz 3 nedēļu laikā kopš te esmu, nevienu reizi nav lijis. Katru dienu pēc darba ejot uz bibliotēku (lasīt - pēc interneta), vienīgās dzīvības pazīmes nāk no bāriem un restorāniem, kuros tusē tikai onkuļi un spēlē kārtis un runājas. Lai sagaidītu siestas beigas, apsēžos uz soliņa un ļauju saulei sevi pienaglot pie tā uz 30 minūtēm.

Kas ir te riktīgi feini, ka gandrīz katrā brīvajā vietā ir soliņi, kā, piemēram, šeit - vienkārši ielu krustojumā, kur centrālais atraktīvais objekts ir egle. Nice. 

 

Toties man liekas dīvaini, ka krēsli ir arī gaļas veikalos – gan parasti plastmasa kā autoostās, gan pīti ar mīkstiem spilveniem. Lai vari justies mājīgi, kamēr tiek sašķēlēts tavs steiks vakariņām. Lai gan būt par veģetārieti Spānijā ir vienlaicīgi gan viegli, gan grūti. Viegli tāpēc, ka ikviens gaļas ēdiens izskatās atbaidošs, bet grūti, jo nav nemaz tik daudz citu lietu, kas tiek piedāvātas un ko varētu ēst tā vietā. Lai gan kaut ko sagrabināt vienmēr var. Turklāt esmu atradusi vienu lietu, kas man te garšo: arroz con leche (un kanēli) jeb kaut kas no rīsu pudiņu sērijas.

Un visu novembri Carrionā būs teātru vīkendi, tā ka ir vismaz back-up plāns ko darīt, ja nekur nebraucu.

Jaunie vārdiņi:

planchar – gludināt

la mosca – muša

la llerva – zāle

desarollar - attīstīt

Svētā svēteļu trīsvienība

Ogpots

Atradu dzīvoklī šādu maisiņu:

Chema Madoz

Man ir fotogrāfs - favorīts:  Chema Madoz

Formaciόn en Ezcaray

Vakar atgriezos no iebraukšanas apmācībām Ezcaray, La Riojā. Gāja raibi.

6diena

Lai paspētu uz autobusu, kas 7dienās iet no Palensijas uz Logroño, 6dienas pēcpusdienā braucu uz Palensiju pie turienes brīvprātīgajiem. Kamēr vēl gaišs kopā ar Valentinu un 2 viņas draugiem no Itālijas pabradājam pa vecpilsētu, bet vakarā dzīvoklī piebiedrojas 2 vietējie spāņi – jauki, nedaudz „melni” un spēlē rokgrupā Brainjuice

Jaunie vārdiņi:

Calimocho – vīns + kola; kolai kā jau sieviešu dzimtas pārstāvei ir tendence dominēt šajā savienībā

Bocadillo – maizes gabals ar nelielu dažādu desu atblāzmu

Porron – kolbveidīgs trauks vīna nesaudzīgam patēriņam.

7diena

Pēc manas tutores dotās info autobusam no Palensijas uz Logroño vajadzēja būt 12:45. Taču, ierodoties autoostā un redzot tukšās stāvvietas, jūtu, ka kaut kas nav tā kā vajag, jo ir tikai 1 autobuss uz Madridi, kas, šķiet, te stāvējis kopš 2dienas, kad braucu uz Carrionu. Svētdiena un Spānija ir slikts savienojums, lai kut kur dotos ar sabiedrisko transportu, turklāt uz ielas un stacijā redzami visādi pēcfiestu dīvaiņi. Ceru, ka autobuss tikai kavējas un drīz būs. Pienāk kkāds onka, kas it kā gaidot autobusu uz Salamancu, lai brauktu pie dēla, un prasa uz kurieni braukšu. Viņš saka, ka autobuss varot tā arī neatnākt, iesaka braukt ar vilcienu.

Sūtu Esterei ziņu, sūtu Sārai ziņu, lai pasaka Esterei, sūtu Alessandro ziņu, vai kāds vēl ir Palensijas dzīvoklī. Neviens neatbild. Bien. Eju uz dzīvokli – tur tikai Endrit, jo Alessandro aizbraucis uz Carrion, lai gan autoostā viņu neredzēju. Endrit izskatās pēc „System of a down” solista jaunībā ar tādiem pašiem sprogainiem matiem, kas vienmēr izskatās kā perfekti sakārtots mudžeklis. Cik jau nu mana spāņu valoda atļauj, izstāstu, kas noticis. Ok. Viņš piezvanīs Esterei. Vairākas reizes ar alu salaistītais telefons izrāda rezistīvas pazīmes darbošanās ziņā, mēģinām samainīt kartes, bet manam telefonam ir kādi ierobežojumi. Mainām atpakaļ, bet kad izdodos mēģināt zvanīt, tiek paziņots fakts par neesošo kredītu. Aizejam uz centru nopirkt jaunu karti, pēc tam uz autoostu, lai noskaidrotu, cikos ir autobuss 1dienā no rīta. Uzzinām, ka ir tikai šovakar 21:50 un 11:50 no rīta. Zvanam Esterei, viņa neatbild. Iedomājamies, ka varam taču piezvanīt apmācību kontaktpersonai. Atceros, ka programmu atstāju dzīvoklī. Ejam uz dzīvokli.Pa ceļam iedomājamies, ka vajadzēja paprasīt cik ilgi iet autobuss uz Logroño, lai kontaktpersonai varētu pateikt, cikos es būtu. Pēc 10 minūšu gaidīšanas rindā, Endrit paprasa informatorei, kas īgni apvelk ciparus, kas jau bija iepriekš iedotajā sarakstā. Pa ceļam ieejam blakus esošajā vilcienu stacijā, kur noskaidrojam, ka vilciens ir tikai 19:30 un 23:30 vai arī nākamās dienas naktī, bet pa dienu neviena. Joder..

Ejam atkal uz dzīvokli. Endrit zvana un prasa, vai nevar mani savākt kaut kur pa ceļam no Logroño uz Ezcaray, viņa saka, ka varu braukt līdz iepriekšējai stacijai Miranda del Ebro, no kurienes pēc tam ir autobuss uz Haro, uz kurieni man atbrauks pretī.

Ejam uz internetcafe, lai paskatītos vilcienu sarakstu. Ir! 16:50 no Palensijas. Es nezinu, ko es būtu darījusi, ja Endrit nebūtu bijis dzīvoklī.

Bet happy ending vēl tālu. Atbraucu uz Miranda del Ebro pirms 19. Autobuss uz Haro ir 19tos, bet es nezinu, kur jāiet. Zvanu kontaktpersonai, viņa arī nezina, kur ir. Saka, lai gaidu stacijā pēc stundas man atbrauks pakaļ. Saulei rietot un paliekot aukstākam vēl tomēr cerībā apeju trīs kvartālus autoostas meklējumos, pie sevis murminot visu, ko es domāju par Esteri. Visam pa virsu, paeju garām šim:

Stundas vietā nākas gaidīt divas. Lielākā daļa līdzpaņemto konfekšu no Latvijas aiziet personīgās ārkārtējās situācijas risināšanai. („ Saldumi nomierina” teica Kristīne, čaukstinot pēdējo „Serenādes” papīrīti). Esmu laimīga tikusi mašīnā, kas mani aizžūžo uz Ezcaray, pie reizes ļaujot vērot pasakainus pilnmēness ainavu skatus.

Pati apmācība ir interesanta, bet nekas īpašs, cilvēki forši, bet ēdiens pārāk vienveidīgs, baltmaizīgs un labi ieeļļots. Skatāmies spāņu filmu balstītu uz patiesiem notikumiem par Franko laiku "Las 13 rosas" , apciemojam vīnotavu Haro, pavadām laiku valodas kursos, kāpjam kalnā uz San Lorenzo baznīcu, mācāmies dejot flamenco utt. Īpašs gadījums bija viens francūzis, kas man ļoti atgādina vienu bijušo kursabiedru - savā projektā viņš ir uz gadu, bet ne vārda nezina spāniski, runā franču valodā un mēģina tikt saprasts ar žestu vai citu francūžu tulkošanas palīdzību, vienmēr nogāž kādus podus, vienīgais kurš nekautrējas uzlīst uz baznīcas jumta un tēlot zvaniķi un visu laiku kaut ko sajauc.

Dziesma no apmācībām, kuru klausījāmies spāņu valodas nodarbībā: 

Arī atpakaļceļā neiztiku bez pārpratumiem ar transportu. Kopā ar Lieni un viņas abiem puišiem aizbraucam uz Burgos, ātri iečekojam pa ceļam slaveno katedrāli un tad uz vilcienu. Manējais ir pēc 10 minūtēm, tāpēc ātri eju pirkt biļeti. Atceros, ka ar EURO<26 karti Spānijā vilcieniem ir 25% atlaide, tāpēc laimīgi to izmantoju. Pa ceļam uz vilcienu saprotu, ka man nav biļetes. Paniski to meklēju somā un kabatās, lai gan sāku domāt, ka neatceros, ka pēdējo minūšu laikā rokā būtu turējusi vilciena biļeti. Vilciens atbrauc un vilciens aizbrauc. Ejam atpakaļ. Marco arī saka, ka man nebija biļetes, kad atnācu. Nu jā, laikam paņemu atlikumu, savu karti un biļeti aizmirsu. Bet vilciens, kas iet uz Vigo piestāj arī Palensijā, tā ka no jauna nopērku gandrīz 3x dārgāku biļeti (4EUR vietā šitā maksā 12) un braucu kopā ar viņiem.

Novēroju, ka darbadienu vakaros uz Carrionu iet 2 lielie autobusi, jo iekāpusi vienā, nevarēju saprast vai varbūt vajadzēja kāpt otrā, turklāt šoferis autoostā pats arī pārdod biļetes. Svārstmigrācija no apkārtnes ciemiem uz Palensiju ir ievērojama.

 

Ievācot simtgadīgu jumta ražu..

Zefīrs, nāve un tējkanna

Aiznesu centra iemītniekiem Latvijas saldumus – zefīru šokolādē un rudzupuķes. Visiem ļoti garšoja, jo īpaši Aitaram. Tikai Felix no otrā piedāvājuma atteicās, sakot, ka viņam neko nevajag.

Kad Aitars lasa viņiem priekšā avīzi, viņš neaizmirst paziņot jaunumus arī mirušo sadaļā. Šodien bija ziņa par kādu tanti, kas mirusi 92 gadu vecumā. Aitars paķircina Jeronimu, jo viņai ir jau 90. Biju pat nedaudz pārsteigta, ka neviens neizvairās no nāves tēmas, bet pieņem kā kaut ko pašsaprotamu un pat apjokojamu. Vislabākais ir tas, ka Aitars pret viņiem neizturas, kā pret veciem cilvēkiem, bet visu laiku jokojas, izmēda, uzpliķē pa muguru, pabungo pa galvu, sabučo uz pieres.

Aizgāju pie Esteres un prasīju, vai ir iespējams, ka viņa dzīvoklim nopērk tējkannu, jo domāju, ka elektrība ir lētāka nekā gāze. Vispirms viņa prasa, vai es nemēģinu sildīt ūdeni mikroviļņu krāsnī (!!!). (Palensijas brīvprātīgo dzīvoklī Stefanie tā darīja, kaut arī viņiem ir tējkanna, un jau tad es nodomāju –„?”). Gala beigās sarunājām, ka es nopērku, un viņa man atdod naudu.

Darbs

Mans projekts ir saistīts ar veco ļaužu dienas centru. Darba diena no 10:30 līdz 16:30, bet Aitars saka, ka, ja gribu, varu iet prom jau ap 3iem.

Centrā katru dienu ierodas apmēram 10 iemītnieki.

Kas tad mums te ir.. Jeronima (90), David (77), Mariano (84), Lucinio (80), Julio (84), Glicerio (85), Teresa (82), Eliseo (78), Felix (89).

Par katru no viņiem droši vien uzrakstīt grāmatu, taču man pietiek ar tām atsevišķajām viņu dzīves detaļām, ko uzzinu.

David ir visjaunākais. Viņam nav vienas kājas, bet ir zelta rokas – pēc pusdienām viņš vienīgais nodarbojas ar kokgrebšanu. Centrā jau pie visām sienām karājas dažādi rotājumi. Dzirdot, ka uz iebraukšanas apmācībām es dodos uz Logroño, La Riojā, saka, ka arī ir dzīvojis tur un viņam garšo vīns. Saku, ka man arī garšo vīns, un ja viens no mums būtu jaunāks, mēs varētu kopā iet lēkāt pa vīnogu laukiem ( nu tā kā Ice Age vāvere, tad, kad nokļuva uz brīdi paradīzē). Kad piedāvāju atvest kādu vīna pudeli no Logroño, viņš saka, ka nevajagot. Izrādās, viņš ir izbijis glāzīšu cilātājs, tāpat kā Glicerio. Neticās, ka no vīna arī var.

Felix nepiedalās nevienā aktivitātē, bet ik pa laikam balsī dzied vienu un to pašu dziesmu. Visticamāk, neapzināti, jo tad kad viņam saka, lai nedzied, viņš saka, ka nedziedot. Aitars stāstīja, ka Felix ir izbijis govju fermas/rančo saimnieks, kas uz visiem padotajiem bļāvis un izrīkojis. Arī tagad pusdienās viņš sēž viens pats pie atsevišķa galda un staltu muguru. Varbūt tāpēc, ka negrib draudzēties ar „zemāk” stāvošajiem vai arī nemāk. Pēc viņa sejas izteiksmes šķiet, ka viņš kavējas atmiņās par savas varenības laikiem. Vienreiz Julio viņam prasa, vai viņš baidās mirt (droši vien, saistībā ar vārdiem). Felix saka, ka jā.

Eliseo visu mūžu bijis fermeris, taču govis bijušas viņa darba tiešie pienākumi.

Julio ir tāds šķelmīgais, kas labprāt man palīdz likt kādu spēli.

Glicerio ir no tiem jaukajiem onkulīšiem, kura seja izskatās smaidīga visu laiku, un vienīgais, kas ūdens vietā dzer kaut ko dzeltenu.

Lucinio vienmēr ejot pusdienās pāri palikušo maizi dārzā izbārstīt putniem. Šodien gan neviena putna nebija, bet viņš patiesā aizrautībā stāstīja, ka citas reizes putni esot tik daudz, ka pat no rokām ķerot maizes kumosus.

Jeronima ir visvecākā un izskatās pēc maza, sakaltuša sikspārnēna, bet kad palīdzēju viņai novilkt mēteli, viņa tā iekrampējās man rokā, ka nemaz neliekas.

Taisnība vien ir, ka veci cilvēki ir kā mazi bērni. Un šeit ir pilnīgi cits dzīves temps. Laikam te nav nozīmes. Piemēram, krāsojot attēlus, nespēju vien nobrīnīties, cik rūpīgi viņi to dara, bez steigas, veltot visu uzmanību paveicamajam, jo nekur nav jāpaspēj, neko nevar nokavēt. Ir tikai tas brīdis ar zīmuli un papīru. Šeit valda citi izaicinājumi un grūtības, kas jāpārvar.

Un tad viņiem ir visādas puzles un plāksnītes, kurās formas jāsavieto atbilstošajos tukšumos.

Arī tāda attēlu un nosaukumu spēle, kas domāta atmiņas trenēšanai, bet es to izmantoju, lai mācītos spāņu valodas vārdus un nozīmes.

Un tiempo para siesta..

Siestas laiks ir īpašs. Ciems kļūst tik svētsvinīgs. Spožajā saulē baltās mājas izskatās vēl baltākas. Ir tik spocīga sajūta staigāt pa mazajām, izmirušajām ieliņām, kurās smaržo pēc tikko mazgātām drēbēm un vienīgā skaņa nāk no baznīcu zvaniem reizi stundas ceturksnī. Sajūta kā 13. gadsimtā. Atšķirībā no Vecrīgas, šeit apmaldīties nav iespējams - lai pa kuru ieliņu ietu, vienmēr nonāksi vietā, kur jau esi bijis.

Foto šeit

Nespēju nopriecāties par vietu, kurā esmu. Šeit ir tik ļoti dabiski jūtama senlaicīgā aura. Liekas viss ir tik organiski veidojies – pat jaunās mājas kaut kā saplūst ar romānisma stilā celtajām senajām ēkām un baznīcām.

Šodien biju iepazīties ar dienas centru. Aitars būs mans asistējamais. Riktīgi jauks. Izrādās centrā pirms manis jau bijušas 3 latviešu meitenes. Viena no viņām bija pati pirmā brīvprātīgā Carrionā. Ļoti daudz bijuši arī no citām valstīm, un daži nav zinājuši spāņu valodu nemaz. Apbrīnojami.

Nevaru pierast pie siestu laika, kas lielākoties ir no 2 – 5 pm. Diemžēl arī bibliotēkai, kur var dabūt wi-fi, jo dzīvoklī mums nav.

Biju iepirkties lētajā supermercado Dia. Supernetto variants, bet ko gan vairāk sākumam vajag.

No 17. – 22. dodos uz iebraukšanas apmācību Logroño, La Riojā. Esmu dzirdējusi, ka tur mēdz būt labi vīni. Nu vispār jau runā, ka vislabākie Spānijā. Uno vaso de pluma, por favor.. :D

Pirmā diena Carrion

Ierodos Carrion. Visi runā spāniski. Pusdienās pie Esteres iepazīstu nenormālo gaļas patēriņa daudzveidību – desas ar rīsiem un gaļu (tādas kā asinsdesas), desas no pusžāvētas maltās gaļas, speķis no pupiņu zupas, ceptas bekona šķēlītes, saldajā - piena ķīselis (nezinu – līdz galam neizkondensēts piens) un, paldies visiem Carrion svētajiem, kam par godu ir saceltas vismaz 5 baznīcas ciemā, arī vīnogas. Apsveru pievērsties veģetārismam uz nenoteiktu laiku.

Kopā ar sardīni Alessandro (no Sardīnijas) izgājām caurpastaigā. Carrion ir apmēram tik liels kā Vecrīga, bet šeit ir koncentrēta tāda dažādība – tūristu iela ar suvenīru bodēm, bāri, ēstuves, piena, maizes un gaļas veikaliņi, baznīcas lielā vairumā, parks, kempings, sporta komplekss, veco ļaužu dienas centrs, bibliotēka, jauniešu centrs. Protams, neiztrūkst arī telefonu un uz visskaļāko uzgrieztu mašīnas maģīšu muzikanti. Kā nekā esam laukos. Viss notiek!

Alessandro strādā San Zoilo klostera tūrisma birojā. Brīdī, kad es tur biju, ieradās viena ģimene, kas nopirka ieejas biļetes. Pēc brīža vecmāmiņa ieradās un nopirka arī 3 loterijas biļetes Lielajai Ziemassvētku loterijai. Nez kāpēc? J

Dzīvoju 3. stāvā dzīvoklī ar 3 istabām mājā, kurai pat nav vajadzīgas ausis, tā visa ir caurdzirdama – kas notiek uz ielas, kāpņu telpā, blakus dzīvokļos. Tā kā Nadia un Alessandro bija pirmie, viņi ievākušies katrs savā istabā, es dzīvoju kopā ar Sāru no Austrijas. Istaba ir maziņa, turklāt nesen 2 amerikāņi salauza loga aizvērtni un tagad visu dienu tā ir arī tumša. Vannasistabā ir bidē pods, bet virtuvē nav tējkannas. Tējkannas!!!! Savukārt viesistaba ir pat ļoti mājīga ar jaunām gaiši brūna koka mēbelēm, oranžiem aizkariem un sūnu zaļiem mīkstajiem krēsliem. Pa logu katru vakaru var redzēt saulrietu.

Tā dēļ vien ir prieks. Droši vien speciāli tā taisīts, lai katrs nesēdētu savā istabā, bet savāktos kopējā.

Nespēju sagaidīt, kad sāksies manas spāņu valodas nodarbības. Ir tik grūti klausīties un visu saprast, bet nespēt pateikt savas domas.

Ierašanās

Atlidojot, Madridi redzu tieši tik daudz, cik pa metro un pēc tam vilciena logu, respektīvi – neredzu. Madrides Chamartin (Ziemeļu) stacija, no kuras dodos tālāk ir pilna ar veikaliem un ēstuvēm, bet nākot no metro nav saprotamu norāžu, kur ir biļešu kases. Jāgaida ir 2 stundas. Sēžu stacijā un atklāju, ka pēc lidojuma manas somas saturu veido bez žēlastības saplacināts zefīrs šokolādē, saņurcīts kurpju pāris un ābolu bulciņas ir ieņēmušas tik unikālas daudzplakņu formas, ka pat Dalī savu izbrīnu ūsās nenoslēptu.

Iekāpjot vilcienā, kas ir tik sterils un balts kā operāciju zāle, domāju kā uzlikt savu 20 kg pavadoni uz augšējā plaukta. No nekurienes uzradies izpalīgs (10 cm īsāks par mani, kalsns vidusmēra muchacho ) piedāvā to uzcelt. Pie pirmā ķēriena, pamanu izbrīnu viņa acīs un saprotu, ka nevaru taču noskatīties nabaga puiša mocībās, tāpēc nāku talkā un par abiem to uzstīvējam augšā.

Braucot uz Palensiju  vilciena ceļš ved vai nu pa kalna kori vai nogāzi, tāpēc skati ir lieliski. Ik pa brīdim redzu baltas, gaiši brūnas vai melnas govis, kas savvaļā ganās mežainās akmeņu pļavās, lai gan melnie ragaiņi pēc skata tomēr atgādina slavenos spāņu torro. Ņemot vērā Aijas pieredzi, labāk neiet tiem klāt un vēl jo mazāk fotografēt.

Pavisam neizskaidrojami ir tas, ka pieturas vilcienā netiek paziņotas un arī tumsā staciju nosaukumi nav redzami. Bet vilcieni ir ļoti precīzi, tā ka atliek vien sekot līdzi pulkstenim, lai neaizbrauktu garām.

Palensijā mani sagaida cita brīvprātīgā – itāļu meitene Valentina kopā ar vienu puisi , kas darbojas netālajā ciemā Fromista un kura vārdu, kā man tas bieži gadās, pirmajā reizē neiegaumēju.

 Ierodamies Valentinas un Esteres (Ungārija)dzīvoklī, kurā dzīvo tikai viņas abas, bet kur bieži un arī tagad ciemojas citi brīvprātīgie. Tagad šeit vēl ir Christian no Peru, kas te dzīvo jau 8 gadus, Stefanie un Endrit no Itālijas, kuri darbojas Fromistā.

Dzīvoklis ir kādas jaunceltnes 7. stāvā visā mājas platumā, ar balkoniem abās pusēs, un tajā ir 5 istabas!!Un visi spāniski runā labāk nekā angliski vai arī angliski saprot, bet nerunā. It kā jau tas bija gaidāms, bet jūtos mazliet neiederīga , jo kaut arī visu labi saprotu (ja tikai viņi runātu drusku lēnāk būtu pavisam labi), neko daudz pateikt nemāku. Bet tas noteikti tikai uz laiku. Grūti iedzīvoties kompānijā, kas savā starpā ir jau pazīstama nekā tādā, kur visi ir sveši un satiekas pirmo reizi.

Īstenībā izskatās, ka pārsvarā viņi šeit ir tādi haļavčiki kas nezin, ko dzīvē darīt, tāpēc izvēlas brīvprātīgoties.. Tāpat kā es.. un nav jau tā sliktākā izvēle :)

Indīgā mūzika

Manu oktobri ieskandina šis krāsainais (melnā un baltā taču arī ir krāsas) video un nedaudz "Joy division" atgādinošais mūziks.