Formaciόn en Ezcaray

Vakar atgriezos no iebraukšanas apmācībām Ezcaray, La Riojā. Gāja raibi.

6diena

Lai paspētu uz autobusu, kas 7dienās iet no Palensijas uz Logroño, 6dienas pēcpusdienā braucu uz Palensiju pie turienes brīvprātīgajiem. Kamēr vēl gaišs kopā ar Valentinu un 2 viņas draugiem no Itālijas pabradājam pa vecpilsētu, bet vakarā dzīvoklī piebiedrojas 2 vietējie spāņi – jauki, nedaudz „melni” un spēlē rokgrupā Brainjuice

Jaunie vārdiņi:

Calimocho – vīns + kola; kolai kā jau sieviešu dzimtas pārstāvei ir tendence dominēt šajā savienībā

Bocadillo – maizes gabals ar nelielu dažādu desu atblāzmu

Porron – kolbveidīgs trauks vīna nesaudzīgam patēriņam.

7diena

Pēc manas tutores dotās info autobusam no Palensijas uz Logroño vajadzēja būt 12:45. Taču, ierodoties autoostā un redzot tukšās stāvvietas, jūtu, ka kaut kas nav tā kā vajag, jo ir tikai 1 autobuss uz Madridi, kas, šķiet, te stāvējis kopš 2dienas, kad braucu uz Carrionu. Svētdiena un Spānija ir slikts savienojums, lai kut kur dotos ar sabiedrisko transportu, turklāt uz ielas un stacijā redzami visādi pēcfiestu dīvaiņi. Ceru, ka autobuss tikai kavējas un drīz būs. Pienāk kkāds onka, kas it kā gaidot autobusu uz Salamancu, lai brauktu pie dēla, un prasa uz kurieni braukšu. Viņš saka, ka autobuss varot tā arī neatnākt, iesaka braukt ar vilcienu.

Sūtu Esterei ziņu, sūtu Sārai ziņu, lai pasaka Esterei, sūtu Alessandro ziņu, vai kāds vēl ir Palensijas dzīvoklī. Neviens neatbild. Bien. Eju uz dzīvokli – tur tikai Endrit, jo Alessandro aizbraucis uz Carrion, lai gan autoostā viņu neredzēju. Endrit izskatās pēc „System of a down” solista jaunībā ar tādiem pašiem sprogainiem matiem, kas vienmēr izskatās kā perfekti sakārtots mudžeklis. Cik jau nu mana spāņu valoda atļauj, izstāstu, kas noticis. Ok. Viņš piezvanīs Esterei. Vairākas reizes ar alu salaistītais telefons izrāda rezistīvas pazīmes darbošanās ziņā, mēģinām samainīt kartes, bet manam telefonam ir kādi ierobežojumi. Mainām atpakaļ, bet kad izdodos mēģināt zvanīt, tiek paziņots fakts par neesošo kredītu. Aizejam uz centru nopirkt jaunu karti, pēc tam uz autoostu, lai noskaidrotu, cikos ir autobuss 1dienā no rīta. Uzzinām, ka ir tikai šovakar 21:50 un 11:50 no rīta. Zvanam Esterei, viņa neatbild. Iedomājamies, ka varam taču piezvanīt apmācību kontaktpersonai. Atceros, ka programmu atstāju dzīvoklī. Ejam uz dzīvokli.Pa ceļam iedomājamies, ka vajadzēja paprasīt cik ilgi iet autobuss uz Logroño, lai kontaktpersonai varētu pateikt, cikos es būtu. Pēc 10 minūšu gaidīšanas rindā, Endrit paprasa informatorei, kas īgni apvelk ciparus, kas jau bija iepriekš iedotajā sarakstā. Pa ceļam ieejam blakus esošajā vilcienu stacijā, kur noskaidrojam, ka vilciens ir tikai 19:30 un 23:30 vai arī nākamās dienas naktī, bet pa dienu neviena. Joder..

Ejam atkal uz dzīvokli. Endrit zvana un prasa, vai nevar mani savākt kaut kur pa ceļam no Logroño uz Ezcaray, viņa saka, ka varu braukt līdz iepriekšējai stacijai Miranda del Ebro, no kurienes pēc tam ir autobuss uz Haro, uz kurieni man atbrauks pretī.

Ejam uz internetcafe, lai paskatītos vilcienu sarakstu. Ir! 16:50 no Palensijas. Es nezinu, ko es būtu darījusi, ja Endrit nebūtu bijis dzīvoklī.

Bet happy ending vēl tālu. Atbraucu uz Miranda del Ebro pirms 19. Autobuss uz Haro ir 19tos, bet es nezinu, kur jāiet. Zvanu kontaktpersonai, viņa arī nezina, kur ir. Saka, lai gaidu stacijā pēc stundas man atbrauks pakaļ. Saulei rietot un paliekot aukstākam vēl tomēr cerībā apeju trīs kvartālus autoostas meklējumos, pie sevis murminot visu, ko es domāju par Esteri. Visam pa virsu, paeju garām šim:

Stundas vietā nākas gaidīt divas. Lielākā daļa līdzpaņemto konfekšu no Latvijas aiziet personīgās ārkārtējās situācijas risināšanai. („ Saldumi nomierina” teica Kristīne, čaukstinot pēdējo „Serenādes” papīrīti). Esmu laimīga tikusi mašīnā, kas mani aizžūžo uz Ezcaray, pie reizes ļaujot vērot pasakainus pilnmēness ainavu skatus.

Pati apmācība ir interesanta, bet nekas īpašs, cilvēki forši, bet ēdiens pārāk vienveidīgs, baltmaizīgs un labi ieeļļots. Skatāmies spāņu filmu balstītu uz patiesiem notikumiem par Franko laiku "Las 13 rosas" , apciemojam vīnotavu Haro, pavadām laiku valodas kursos, kāpjam kalnā uz San Lorenzo baznīcu, mācāmies dejot flamenco utt. Īpašs gadījums bija viens francūzis, kas man ļoti atgādina vienu bijušo kursabiedru - savā projektā viņš ir uz gadu, bet ne vārda nezina spāniski, runā franču valodā un mēģina tikt saprasts ar žestu vai citu francūžu tulkošanas palīdzību, vienmēr nogāž kādus podus, vienīgais kurš nekautrējas uzlīst uz baznīcas jumta un tēlot zvaniķi un visu laiku kaut ko sajauc.

Dziesma no apmācībām, kuru klausījāmies spāņu valodas nodarbībā: 

Arī atpakaļceļā neiztiku bez pārpratumiem ar transportu. Kopā ar Lieni un viņas abiem puišiem aizbraucam uz Burgos, ātri iečekojam pa ceļam slaveno katedrāli un tad uz vilcienu. Manējais ir pēc 10 minūtēm, tāpēc ātri eju pirkt biļeti. Atceros, ka ar EURO<26 karti Spānijā vilcieniem ir 25% atlaide, tāpēc laimīgi to izmantoju. Pa ceļam uz vilcienu saprotu, ka man nav biļetes. Paniski to meklēju somā un kabatās, lai gan sāku domāt, ka neatceros, ka pēdējo minūšu laikā rokā būtu turējusi vilciena biļeti. Vilciens atbrauc un vilciens aizbrauc. Ejam atpakaļ. Marco arī saka, ka man nebija biļetes, kad atnācu. Nu jā, laikam paņemu atlikumu, savu karti un biļeti aizmirsu. Bet vilciens, kas iet uz Vigo piestāj arī Palensijā, tā ka no jauna nopērku gandrīz 3x dārgāku biļeti (4EUR vietā šitā maksā 12) un braucu kopā ar viņiem.

Novēroju, ka darbadienu vakaros uz Carrionu iet 2 lielie autobusi, jo iekāpusi vienā, nevarēju saprast vai varbūt vajadzēja kāpt otrā, turklāt šoferis autoostā pats arī pārdod biļetes. Svārstmigrācija no apkārtnes ciemiem uz Palensiju ir ievērojama.