Zefīrs, nāve un tējkanna

Aiznesu centra iemītniekiem Latvijas saldumus – zefīru šokolādē un rudzupuķes. Visiem ļoti garšoja, jo īpaši Aitaram. Tikai Felix no otrā piedāvājuma atteicās, sakot, ka viņam neko nevajag.

Kad Aitars lasa viņiem priekšā avīzi, viņš neaizmirst paziņot jaunumus arī mirušo sadaļā. Šodien bija ziņa par kādu tanti, kas mirusi 92 gadu vecumā. Aitars paķircina Jeronimu, jo viņai ir jau 90. Biju pat nedaudz pārsteigta, ka neviens neizvairās no nāves tēmas, bet pieņem kā kaut ko pašsaprotamu un pat apjokojamu. Vislabākais ir tas, ka Aitars pret viņiem neizturas, kā pret veciem cilvēkiem, bet visu laiku jokojas, izmēda, uzpliķē pa muguru, pabungo pa galvu, sabučo uz pieres.

Aizgāju pie Esteres un prasīju, vai ir iespējams, ka viņa dzīvoklim nopērk tējkannu, jo domāju, ka elektrība ir lētāka nekā gāze. Vispirms viņa prasa, vai es nemēģinu sildīt ūdeni mikroviļņu krāsnī (!!!). (Palensijas brīvprātīgo dzīvoklī Stefanie tā darīja, kaut arī viņiem ir tējkanna, un jau tad es nodomāju –„?”). Gala beigās sarunājām, ka es nopērku, un viņa man atdod naudu.