Ciemā ir parādījušās mušas. Tās ir visur. Dzīvoklī, centrā, uz ielas. Vienkārši sēžot krēslā Julio nosita kādas piecas, nodemonstrējot saviem 84 gadiem apbrīnojamu reakciju. Gluži kā tajā pasakā par puisi, kas ar vienu rokas vēzienu nositis simtu. To pašu viņš izmēģināja uz Feliksa ar cepuri. Mazais nerātnis. Lai gan mušas šajā laikā ir lēnīgas un bezmērķīgas.
Gandrīz 3 nedēļu laikā kopš te esmu, nevienu reizi nav lijis. Katru dienu pēc darba ejot uz bibliotēku (lasīt - pēc interneta), vienīgās dzīvības pazīmes nāk no bāriem un restorāniem, kuros tusē tikai onkuļi un spēlē kārtis un runājas. Lai sagaidītu siestas beigas, apsēžos uz soliņa un ļauju saulei sevi pienaglot pie tā uz 30 minūtēm.
Kas ir te riktīgi feini, ka gandrīz katrā brīvajā vietā ir soliņi, kā, piemēram, šeit - vienkārši ielu krustojumā, kur centrālais atraktīvais objekts ir egle. Nice.
Toties man liekas dīvaini, ka krēsli ir arī gaļas veikalos – gan parasti plastmasa kā autoostās, gan pīti ar mīkstiem spilveniem. Lai vari justies mājīgi, kamēr tiek sašķēlēts tavs steiks vakariņām. Lai gan būt par veģetārieti Spānijā ir vienlaicīgi gan viegli, gan grūti. Viegli tāpēc, ka ikviens gaļas ēdiens izskatās atbaidošs, bet grūti, jo nav nemaz tik daudz citu lietu, kas tiek piedāvātas un ko varētu ēst tā vietā. Lai gan kaut ko sagrabināt vienmēr var. Turklāt esmu atradusi vienu lietu, kas man te garšo: arroz con leche (un kanēli) jeb kaut kas no rīsu pudiņu sērijas.
Un visu novembri Carrionā būs teātru vīkendi, tā ka ir vismaz back-up plāns ko darīt, ja nekur nebraucu.
Jaunie vārdiņi:
planchar – gludināt
la mosca – muša
la llerva – zāle
desarollar - attīstīt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru