Pirmā diena Carrion

Ierodos Carrion. Visi runā spāniski. Pusdienās pie Esteres iepazīstu nenormālo gaļas patēriņa daudzveidību – desas ar rīsiem un gaļu (tādas kā asinsdesas), desas no pusžāvētas maltās gaļas, speķis no pupiņu zupas, ceptas bekona šķēlītes, saldajā - piena ķīselis (nezinu – līdz galam neizkondensēts piens) un, paldies visiem Carrion svētajiem, kam par godu ir saceltas vismaz 5 baznīcas ciemā, arī vīnogas. Apsveru pievērsties veģetārismam uz nenoteiktu laiku.

Kopā ar sardīni Alessandro (no Sardīnijas) izgājām caurpastaigā. Carrion ir apmēram tik liels kā Vecrīga, bet šeit ir koncentrēta tāda dažādība – tūristu iela ar suvenīru bodēm, bāri, ēstuves, piena, maizes un gaļas veikaliņi, baznīcas lielā vairumā, parks, kempings, sporta komplekss, veco ļaužu dienas centrs, bibliotēka, jauniešu centrs. Protams, neiztrūkst arī telefonu un uz visskaļāko uzgrieztu mašīnas maģīšu muzikanti. Kā nekā esam laukos. Viss notiek!

Alessandro strādā San Zoilo klostera tūrisma birojā. Brīdī, kad es tur biju, ieradās viena ģimene, kas nopirka ieejas biļetes. Pēc brīža vecmāmiņa ieradās un nopirka arī 3 loterijas biļetes Lielajai Ziemassvētku loterijai. Nez kāpēc? J

Dzīvoju 3. stāvā dzīvoklī ar 3 istabām mājā, kurai pat nav vajadzīgas ausis, tā visa ir caurdzirdama – kas notiek uz ielas, kāpņu telpā, blakus dzīvokļos. Tā kā Nadia un Alessandro bija pirmie, viņi ievākušies katrs savā istabā, es dzīvoju kopā ar Sāru no Austrijas. Istaba ir maziņa, turklāt nesen 2 amerikāņi salauza loga aizvērtni un tagad visu dienu tā ir arī tumša. Vannasistabā ir bidē pods, bet virtuvē nav tējkannas. Tējkannas!!!! Savukārt viesistaba ir pat ļoti mājīga ar jaunām gaiši brūna koka mēbelēm, oranžiem aizkariem un sūnu zaļiem mīkstajiem krēsliem. Pa logu katru vakaru var redzēt saulrietu.

Tā dēļ vien ir prieks. Droši vien speciāli tā taisīts, lai katrs nesēdētu savā istabā, bet savāktos kopējā.

Nespēju sagaidīt, kad sāksies manas spāņu valodas nodarbības. Ir tik grūti klausīties un visu saprast, bet nespēt pateikt savas domas.