Darbs

Mans projekts ir saistīts ar veco ļaužu dienas centru. Darba diena no 10:30 līdz 16:30, bet Aitars saka, ka, ja gribu, varu iet prom jau ap 3iem.

Centrā katru dienu ierodas apmēram 10 iemītnieki.

Kas tad mums te ir.. Jeronima (90), David (77), Mariano (84), Lucinio (80), Julio (84), Glicerio (85), Teresa (82), Eliseo (78), Felix (89).

Par katru no viņiem droši vien uzrakstīt grāmatu, taču man pietiek ar tām atsevišķajām viņu dzīves detaļām, ko uzzinu.

David ir visjaunākais. Viņam nav vienas kājas, bet ir zelta rokas – pēc pusdienām viņš vienīgais nodarbojas ar kokgrebšanu. Centrā jau pie visām sienām karājas dažādi rotājumi. Dzirdot, ka uz iebraukšanas apmācībām es dodos uz Logroño, La Riojā, saka, ka arī ir dzīvojis tur un viņam garšo vīns. Saku, ka man arī garšo vīns, un ja viens no mums būtu jaunāks, mēs varētu kopā iet lēkāt pa vīnogu laukiem ( nu tā kā Ice Age vāvere, tad, kad nokļuva uz brīdi paradīzē). Kad piedāvāju atvest kādu vīna pudeli no Logroño, viņš saka, ka nevajagot. Izrādās, viņš ir izbijis glāzīšu cilātājs, tāpat kā Glicerio. Neticās, ka no vīna arī var.

Felix nepiedalās nevienā aktivitātē, bet ik pa laikam balsī dzied vienu un to pašu dziesmu. Visticamāk, neapzināti, jo tad kad viņam saka, lai nedzied, viņš saka, ka nedziedot. Aitars stāstīja, ka Felix ir izbijis govju fermas/rančo saimnieks, kas uz visiem padotajiem bļāvis un izrīkojis. Arī tagad pusdienās viņš sēž viens pats pie atsevišķa galda un staltu muguru. Varbūt tāpēc, ka negrib draudzēties ar „zemāk” stāvošajiem vai arī nemāk. Pēc viņa sejas izteiksmes šķiet, ka viņš kavējas atmiņās par savas varenības laikiem. Vienreiz Julio viņam prasa, vai viņš baidās mirt (droši vien, saistībā ar vārdiem). Felix saka, ka jā.

Eliseo visu mūžu bijis fermeris, taču govis bijušas viņa darba tiešie pienākumi.

Julio ir tāds šķelmīgais, kas labprāt man palīdz likt kādu spēli.

Glicerio ir no tiem jaukajiem onkulīšiem, kura seja izskatās smaidīga visu laiku, un vienīgais, kas ūdens vietā dzer kaut ko dzeltenu.

Lucinio vienmēr ejot pusdienās pāri palikušo maizi dārzā izbārstīt putniem. Šodien gan neviena putna nebija, bet viņš patiesā aizrautībā stāstīja, ka citas reizes putni esot tik daudz, ka pat no rokām ķerot maizes kumosus.

Jeronima ir visvecākā un izskatās pēc maza, sakaltuša sikspārnēna, bet kad palīdzēju viņai novilkt mēteli, viņa tā iekrampējās man rokā, ka nemaz neliekas.

Taisnība vien ir, ka veci cilvēki ir kā mazi bērni. Un šeit ir pilnīgi cits dzīves temps. Laikam te nav nozīmes. Piemēram, krāsojot attēlus, nespēju vien nobrīnīties, cik rūpīgi viņi to dara, bez steigas, veltot visu uzmanību paveicamajam, jo nekur nav jāpaspēj, neko nevar nokavēt. Ir tikai tas brīdis ar zīmuli un papīru. Šeit valda citi izaicinājumi un grūtības, kas jāpārvar.

Un tad viņiem ir visādas puzles un plāksnītes, kurās formas jāsavieto atbilstošajos tukšumos.

Arī tāda attēlu un nosaukumu spēle, kas domāta atmiņas trenēšanai, bet es to izmantoju, lai mācītos spāņu valodas vārdus un nozīmes.