Atlidojot, Madridi redzu tieši tik daudz, cik pa metro un pēc tam vilciena logu, respektīvi – neredzu. Madrides Chamartin (Ziemeļu) stacija, no kuras dodos tālāk ir pilna ar veikaliem un ēstuvēm, bet nākot no metro nav saprotamu norāžu, kur ir biļešu kases. Jāgaida ir 2 stundas. Sēžu stacijā un atklāju, ka pēc lidojuma manas somas saturu veido bez žēlastības saplacināts zefīrs šokolādē, saņurcīts kurpju pāris un ābolu bulciņas ir ieņēmušas tik unikālas daudzplakņu formas, ka pat Dalī savu izbrīnu ūsās nenoslēptu.
Iekāpjot vilcienā, kas ir tik sterils un balts kā operāciju zāle, domāju kā uzlikt savu 20 kg pavadoni uz augšējā plaukta. No nekurienes uzradies izpalīgs (10 cm īsāks par mani, kalsns vidusmēra muchacho ) piedāvā to uzcelt. Pie pirmā ķēriena, pamanu izbrīnu viņa acīs un saprotu, ka nevaru taču noskatīties nabaga puiša mocībās, tāpēc nāku talkā un par abiem to uzstīvējam augšā.
Braucot uz Palensiju vilciena ceļš ved vai nu pa kalna kori vai nogāzi, tāpēc skati ir lieliski. Ik pa brīdim redzu baltas, gaiši brūnas vai melnas govis, kas savvaļā ganās mežainās akmeņu pļavās, lai gan melnie ragaiņi pēc skata tomēr atgādina slavenos spāņu torro. Ņemot vērā Aijas pieredzi, labāk neiet tiem klāt un vēl jo mazāk fotografēt.
Pavisam neizskaidrojami ir tas, ka pieturas vilcienā netiek paziņotas un arī tumsā staciju nosaukumi nav redzami. Bet vilcieni ir ļoti precīzi, tā ka atliek vien sekot līdzi pulkstenim, lai neaizbrauktu garām.
Palensijā mani sagaida cita brīvprātīgā – itāļu meitene Valentina kopā ar vienu puisi , kas darbojas netālajā ciemā Fromista un kura vārdu, kā man tas bieži gadās, pirmajā reizē neiegaumēju.
Ierodamies Valentinas un Esteres (Ungārija)dzīvoklī, kurā dzīvo tikai viņas abas, bet kur bieži un arī tagad ciemojas citi brīvprātīgie. Tagad šeit vēl ir Christian no Peru, kas te dzīvo jau 8 gadus, Stefanie un Endrit no Itālijas, kuri darbojas Fromistā.
Dzīvoklis ir kādas jaunceltnes 7. stāvā visā mājas platumā, ar balkoniem abās pusēs, un tajā ir 5 istabas!!Un visi spāniski runā labāk nekā angliski vai arī angliski saprot, bet nerunā. It kā jau tas bija gaidāms, bet jūtos mazliet neiederīga , jo kaut arī visu labi saprotu (ja tikai viņi runātu drusku lēnāk būtu pavisam labi), neko daudz pateikt nemāku. Bet tas noteikti tikai uz laiku. Grūti iedzīvoties kompānijā, kas savā starpā ir jau pazīstama nekā tādā, kur visi ir sveši un satiekas pirmo reizi.
Īstenībā izskatās, ka pārsvarā viņi šeit ir tādi haļavčiki kas nezin, ko dzīvē darīt, tāpēc izvēlas brīvprātīgoties.. Tāpat kā es.. un nav jau tā sliktākā izvēle :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru