Prātojot, vai tā bija iepriekšējā Muzeju nakts vai tomēr Baltā nakts, kurā redzējām medūzveidīgo kupolu pils parkā (man šķita, ka Baltā, bet laikam tomēr Muzeju), divatā devāmies šī gada piedāvājuma izlūkos. Sakombinējot maršrutu no piedāvātajiem variantiem, mūsējais izskatījās aptuveni šādi.
Vispirms domājām iet uz Ave Sol, kuru neatraduši devāmies uz Andrejsalu ar domu, ka atpakaļceļā gan jau atradīsim. Andrejsalas Ziemeļu gals mūs sagaidīja ar dziesmas tekstu "Cilvēki ir lidojoši zuši (tikpat labi truši)" brīdī, kad gājām garām noliktavai, kurā ar BMX lēkāja sporta kluba "Ķengurs" jaunie īpatņi..nonākot pie Alises Aizspogulijā, kuru bija ieņēmuši ar otām un krāsām bruņojušies bērni, iekāpām paviesoties Munio Candela siltajā un smaržīgajā stūrītī, kur mūs sagaidīja pie vīna glāzēm sēdošs papīrcilvēku pārītis un no kurienes par piemiņu paņēmām smaržu cimdos un kabatā.. "parastajā" Andrejsalā, kas vakara krēslā izskatījās īpaši eleganta, par anti-bērisku noskaņu gādāja Muzikālā katafalka ansamblis, kas ar savu jestro ekstravaganci spētu atdzīvināt un riteņus dejas ritmā iekustināt pat netālu izvietotajiem sastingušajiem frīkbaikiem ( vienīgi lāča mūmija mani uzrunāja - tā šķita kas vairāk nekā sametināta metāla konstrukcija/monstrukcija). mani neatstāja sajūta, ka radošums šeit vietumis smalki manevrē uz dīkdienības robežas.
Ave Sol ieradadadāmies tieši uz dadaistiskošanas beigagagām, toties sekojošais Ave Sol kokokora kokokoncerts un I. Cimkus un I. Paršas etīdididiskie dziedadadājumi bija vienkārši fantastiski un apbūra ar savu dadadabiskumu.. sagaidīdīdītais raudu koris (neviena zivjveidīga rauda tā arī tur neuzpeldēja) radīja iespaidu (vai arī atspoguļoja realitāti), ka gaušanās, sūkstīšanās un žēlošanās ir izteikti raksturīga sievietēm (dzimumu proporcija (vīr : siev) korī aptuveni 2 : 40).
Nezinu, ko es biju gaidījusi no Anglikāņu baznīcā paredzētās eksperimentālās bungu performances, uz kuru bija sapulcējušies un pie durvīm drūzmējās cilvēku (galvenokārt jauniešu) pūlis, kāds, pieļauju, nav ticis novērots neviena dievkalpojuma sakarā, bet tā noteikti attaisnoja savu eksperimentalitāti. Ja mocis baznīcā, vilciena tuvošanos imitējošs čells un cilvēks ar ķiveri galvā (zināms, kāpēc) pilnā nopietnībā haotiski bliež pa bungām, mēģinot tās iznīcināt, ir modernā māksla, tad man nav nekas pretī būt konservatīvai. Pēc viena skaņdarba noklausīšanās gan mēs, gan arī vairāki citi klausītāji bijām pietiekoši iedvesmoti atstāt šīs telpas, izlaužoties cauri vēl iekšā netikušo pūlim, no kura viens cerīgi jautāja - kā ir, tur iekšā? Pat nezinājām, ko atbildēt. Promejot vēl dzirdējām, kā cilvēki, izrādot atzinību, applaudē. Nezinu, vai no patikas, vai arī, kā bieži tas notiek, aiz bara instinkta plaudēt kopā, jo - tā taču ir Māksla.
Atceros savu pirmo saskarsmi ar eksperimentāli industriālo mūziku (troksni?). Tas bija tālajā.. nu nezinu, kurā, bet pirms kādiem 2-3 gadiem Rīgas Mākslas telpas atklāšanā, kur bija ielūgti tikai mākslas pazinēji un amatpersonas... nusmalkiļaudis, vienvārdsakot. Zāle piepildījās un Grand Openings varēja sākties.. pēc lielajām runām, uzstājās izdaudzinātais Woodpecker project.. viņu repertuāru veidoja skaņu mikstūra, kurā ietilpa dzelzceļa sliedes zāģēšana, šķīvja ēšana ar nazi un dakšiņu, veca autobusa sagriešana metāllūžņos utml. 15 minūšu laikā telpas aizpildījums bija samazinājies uz pusi. Kaut kā izturējām līdz beigām, padzērām degustējamo karstvīnu ar piparkūkām un skriešus metāmies bēgt tālāk no skaņu epicentra (vispār jau gribējām paspēt uz autobusu, bet tikko dzirdētais mūs ļoti motivēja to darīt).
Arī Baltās nakts ietvaros iegriezāmies šajā "akropolē", kur cilvēku priekam bija apskatāmas dažādas gleznas un pāris video projekcijas, no kurām vienā cilvēks gaiļa (nevis dzeņa) kostīmā spēlēja sliedes.. Cik maz gan programma ir mainījusies pa šiem gadiem!
Vakara gaitā uzkāpām arī "garajā pupā", lai paklausītos dārza rūķu stāstus par podu, balkonu un piemājas dārzniecības panākumiem. Sabijām arī Upīša pasāžas Tautas aptiekā, kur pret tautas medicīnas receptēm iemainījām avīzes par dabas ārstniecības līdzekļiem, kandžas tecināšanu un ziepju vārīšanu. Spīķeros un Nabaklabā izgājām cauri pa ceļam uz mājām, bet nekas īpašs nebija manāms notiekam.
Piedzīvotā iespaidā radās retoriskas pārdomas par mākslu kā tādu. Protams, ka postmodernisma plurālisma vispārējā prakse ir tāda, ka ikviens cilvēks spēj radīt to, ko mēdz dēvēt par mākslu, taču, vai cilvēki rada mākslu, jo grib kaut ko pateikt, vai arī grib, lai kāds viņus sadzird? Vai tad mākslai nevajadzētu būt tai universālajai valodai, kurā veidojas savstarpēja komunikācija un mijiedarbība starp objektu (mākslas darbu) un subjektu (skatītāju)? Ne mazāk svarīga taču ir atgriezeniskā saite no mākslas baudītāja puses jebšu personīga atbilde uz jautājumu, kas ar to ir gribēts pateikt. Citādi sanāk Bābele, kurā visi grib runāt, bet neviens negrib klausīties vai arī nesaprot teikto. Un šādās reizēs es nesaprotu, vai man ir jāmēģina ļoti iedziļināties, lai saprastu domu, jāpieņem virspusējais iespaids vai jāpriecājas par kaut kā bezjēdzību, jo tieši tas ir mēģināts tikt pausts. Jau atkal pārāk daudz domāju..
Vai man patika Baltajā naktī piedzīvotais? - Daļēji.
Vai tas mani uzrunāja? - Nu tā, ne pārāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru