Vakardien aizdevos uz Dalī muzeju, kas neatrodas pasā Barselonā, bet gan viņa dzimtajā ciemā Figueres - 1,5-2 h vilcienā uz ziemeļiem. Tuvāk Gironai kā Barselonai. Tiešām ir vērts katra no samaksātajiem 9 eiro. Var papriecāties par visādiem optiskajiem apmāniem un viņa nebeidzamajām ironizēšanas un ačgārnošanas idejām. Un cenā bija iekļauta arī dārglietu izstāde, kuras viņš pats gan nav taisījis, bet dizainējis un zīmējis gan.
Diezgan traucējoši bija lielais citu tūristu daudzums - galvenokārt francūži (jo tas ciems ir tuvu Francijai) un krievu.. no sākuma nesapratu, kādā sakarā, bet.. ko es arī nezināju, ka Dalī sieva bija krieviete. Nu tas daudz ko izskaidro. Lai gan Sanktpēterburgā viņiem taču arī ir Dalī muzejs.Bet whatever. Un no fancūžu puses bija vairākas grupiņas ar skolēniem - 8,9 gadus veciem bērniem!!!
Un beigās viens pāris, kas sēdēja netālu no manis vilcienā, man prasa, vai nevaru viņus nofočēt un prasa vai runāju krieviski. Saku, ka saprotu. Viņš prasa, kādā valodā es runājot, jo pirms tam arī bija tā skatījies un vispār daudzi ir teikuši, ka izskatos kā no Austrumeiropas (lai gan nezinu, kas ir tik raksturīgs). Saku, ka latviešu. Un viņš tā viszinoši nosaka: Nu tad jau arī krievu.. Un beigās pasaka: Spasiba. It kā jau nav slikti zināt krievu valodu, bet kāpēc tas ir jāpieņem par pašsaprotamu tikai tāpēc, ka esmu no bijušās PSRS.
Šodien aizgāju uz Parc de Ciutadella, jo CS Barselonas grupā biju atradusi, ka viena meitene vadīs jogas nodarbību starp divām palmām. Bet tā vietā nonācu kaut kādas bankas svētkos. Nu respektīvi, informatīvs pasākums ar daudziem promo stendiem par organizācijām, kas palīdz invalīdiem, slimniekiem, suņu mīļiem, trešās pasaules valstīm utt, mazajiem bērniem visādas krāsošanas atrakcijas un visu laiku uz skatuves notika klaunu teātri, bolywood deju priekšnesumi (kas īstenībā bija baigi feini, ka man pat arī sagribējās tā dejot), āfrikāņu modes skate u.c
Nobāzējusies zālājā tieši pretī skatuvei, sēdēju un sāku justies, ka esmu te jau iedzīvojusies, neņemot vērā, ka man joprojām ir bail no metro tuneļiem. Un visi tie brīnumdarbi, ko Gaudi un co ir sastrādājuši nav paņemami līdzi fotogrāfijā. Tie ir tieši tik neaptverami un neietverami kaut kādos rāmjos, lai mudinātu atgriezties vēl un vēl un vienkārši kaut vai garāmejot baudītu ar acīm to detaļu un līniju harmoniju.
Nobāzējusies zālājā tieši pretī skatuvei, sēdēju un sāku justies, ka esmu te jau iedzīvojusies, neņemot vērā, ka man joprojām ir bail no metro tuneļiem. Un visi tie brīnumdarbi, ko Gaudi un co ir sastrādājuši nav paņemami līdzi fotogrāfijā. Tie ir tieši tik neaptverami un neietverami kaut kādos rāmjos, lai mudinātu atgriezties vēl un vēl un vienkārši kaut vai garāmejot baudītu ar acīm to detaļu un līniju harmoniju.
Un beigās vēl ejot uz metro Triumfa arkas alejā bija izstādīti retro auto..
Man patika šis glamūrais divvietīgais kabriolets: khi, khi.. jau redzu sevi ar vējā plīvojošiem matiem un savu sarkano mēteli mugurā stūrējam pa Latvijas ārēm..
Čau no Velsas! Beidzot ielasījos Tavu blogu! Foršs raksts! Par to izskatu - vismaz labi, ka A Eiropa, man vakar pateica, ka es varētu līdzināties vai nu somietēm vai krievietēm (!). M.
AtbildētDzēst