Ir labi būt Latvijā..

Mans driving home for Christmas man aizņēma 32 stundas ceļā Madrid – Stockholm Skavsta – Riga. 

Joprojām pagaidām no Madrides esmu redzējusi tikai šo momentu

Bet viss tā gludi, kā jau pa sniegainiem ceļiem mēdz iet. Ja nu vienīgi tāds sīkums Madrides lidostā, kur no sākuma manam Skaustam ir vieni vārti, bet dažas minūtes pirms bordinga, neredzot iepriekš manītos skandināviskos pārus un paskatoties monitorā, redzu, ka ir pavisam citi vārti, bet nekur tas netiek paziņots. Nezinu, vai vienmēr vai pašreizējā sniegainuma efekta ietekmē, bet nevar mierīgi apsēsties pie saviem vārtiem un grauzt līdzpaņemtos pārtikas krājumus (par ko es biju īpaši parūpējusies). Manā ekipējumā ietilpa – salātu paka, mocarellas šķēļu iepakojums, galetes, 2 vārītas olas, cepumi, šokolāde un āboli.

Pats lidojums likās traki ilgs un piezemēšanās gan Stokholmā, gan Rīgā bija tiešā vārda nozīmē slidena. Tā kā man Skavstā bija jāpavada vesela nakts un pusdiena, jau iepriekš mazbudžeta ceļotāju saitā www.sleepinginairports.net biju paskatījusies, kādas ir manas izredzes. Nebija tās sliktākās atsauksmes. Un pagaidām sēžot Skavstā, man vismaz ir dažu stundu prieciņš klausīties mūziku datorā, kā piemēram, 3 doors down – Landing in London, kas piemērotāk būtu atpakaļceļam vai Michael Bubble – Home, un nez kāpēc sēžot gandrīz pustukšajā ēdamzālē, dziesmu vārdi iegūst daudz lielāku nozīmi. Pati ēdamzāle izskatās gandrīz kā LU Amica, darbojas 24h, cenas ir samērīgas un, ja wi - fi vēl būtu par brīvu, būtu pat labs hostelis. Atsauksmēs viens bija izteicies par to, ka nakts uzraugi neatļaujot gulšņāt pa krēsliem, bet ap pusnakti es un vēl daži jau iemēģinājām cietās krēslu gultas. Un man vispār paveicās ar vietu – tieši zem zaļa krūmauga, pie radiatoriem ar skatu uz lēnām krītošu sniegu. Vienā brīdī sapratu, ka atrodos aziātiskā ielenkumā – droši vien jaunā studentu maiņa uz pavasara semestri, lai gan nevar jau zināt, uz kurieni devās. Un nākamajā brīdī piefiksēju, ka pat no manas tikko atvērtās cepumu pakas sāniem, man pretī raugās pokemons ar „vai-nu-tu-ēd-šos-cepumus-vai-arī-es-tev-tos-atņemšu..” skatienu.

„Geografias”, ko nopirku Salamancā , ņemu līdzi visos garajos ceļojumos un katrā izlasu tikai pa nodaļai, jo citos brīžos vienkārši nelasās un vienmēr sanācis tā, ka nodaļas tēma kaut kā saistās ar ceļojuma tēmu. Un šoreiz tā bija par apzināto klaiņošanu, par tīšās dislokācijas izbaudīšanu un lidmašīnu vērošanu, turklāt pat pieminot, Helsinkus un tieši Stokholmu.

Sapratu, ka Ziemassvētkos jālūdz uzdāvināt iPodu vai kādu citu santehnikas iekārtu, kurā var klausīties mūziku. Nez kāpēc visi ceļojumi man pagadās tādi gargabalnieki, kad tā vien gribas pazust citā realitātē.

Rīta pusē līdz ar pirmajiem reisiem lidosta kļūst dzīvelīga, bet joprojām nesteidzīgi mājīga. Varēju nesteidzīgi vērot tādus pašus naktsputnus kā es, kas garlaikoti gaidīja savus uz mājām vedošos gulbīšus. 

Meitene!!! :D

Vismaz izskatījās, ka lielākā daļa nebrauc uz ārzemēm, bet gan atgriežas mājās. Kaut vai kāds zviedrs, kas apsēdās man pretī pie galdiņa ar savu kafiju un sarunu uzsāka ar jautājumu:” And where are you not going?”, jo viņa reiss uz Parīzi (kur viņš dzīvo) bija atcelts līdz trešdienai.

Katru reizi ilgi sēžot lidostās, sāku ar sevi spēlēt spēli „Uzmini nu!”, mēģinot saprast, nojaust, uzminēt, uz vai no kurienes garāmejošie vai pretimsēdošie varētu doties. Un tad, kas tuvojas laiks reisam uz Latviju sāku meklēt, sazīmēt, sajust latviešus.

Tā piemēram, viens džeks Madridē pēdējā brīdī, nu vispēdējākajā, ielēca lidmašīnā. Nodomāju, ka izskatās pēc latviešu antiņa. Pa nakti pāris reižu redzēju lidostā klīstam. Nākamais moments – esot jau pie Rīgas vārtiem, dzirdu, ka viņš zvana draugam un stāsta, ka pamodies 1 stundu pirms lidmašīnas izlidošanas...

Lai gan lidojums uz Rīgu bija jāgaida 21h, tomēr ticēju, ka tas netiks atcelts. Un jā, ir labi būt mājās!