Salamanca skaitās visspāniskākā pilsēta, sākot ar viscaur akmeņaino arhitektūru beidzot ar visvecāko universitāti Spānijā un it kā visvecāko bibliotēku pasaulē.
Tāpēc tā ir arī visstudentiskākā pilsēta. Lieta, kas Salamancā ir jāizdara katram studentam, ir jāatrod varde Universitātes fasādē, lai nokārtotu visus eksāmenus (tas pats, kas ar LU kāpnēm – tādas lietas var izdomāt tikai studenti). Manu pazudušo briļļu dēļ vardi neatradu, bet var mēģināt šeit kopā ar pārējiem pirkstu rādītājiem.
Salamancā esam svētdienas vakarā. Šovakar spēlē 2 Madrides komandas un visos bāros vai restorānos cilvēku acis nav pavērstas vienam pret otru, bet gan televizoru ekrānu virzienā. Ejam ar Mehmedu no Turcijas un Maiki no Vācijas (brīvprātīgie šeit) medīt tapas jeb dažāda veida uzkodas, ko var dabūt pasūtot kādu dzērienu. Tapas ir viena no labajām lietām Spānijā, it sevišķi tajās Spānijas daļās, kur tās ir par brīvu. Arī šeit.
Mehmeds saka, ka viena no viņa iecienītākajām vietām ir vienmēr netīrs bārs Salamancā, ko visi dēvē par sucio lugar (burtiski – netīra vieta). Kāpēc gan nē. No visiem daudzajiem bāriem doties tieši tur. Neviļus manās atmiņās uzjundījās Ķīna. Pie sava dzēriena izvēlos kafijas tasīti ar ceptiem kartupeļiem un pusceptu olu (tādu kā man garšo) par tikai 1,6 EUR.
 |
| Sucio lugar |
Must do lieta Spānijā ir churros. Vienkārši ņamm.. Un ja izskatās divdomīgi, tad tikai tāpēc, ka viena no nosaukuma nozīmēm to arī nozīmē.
No Salamancas pārvest biju apņēmusies kādu grāmatu no daudzajiem grāmatu veikaliem. Un nelāgi, ka tieši iepriekšējā vakarā beidzās ikgadējais lietoto grāmatu tirdziņš galvenajā laukumā. Tomēr atradu grāmatu, kas mani uzrunāja ar vienu pašu vārdu. Geografías.
Starp citu, gluži nejauši bilde ir taisīta vilcienā mājup.
Salamanca man paliks atmiņā dzelteni oranžos toņos. Krāsās, ko iemieso mālaina akmeņainuma ēkas, pēdējās koku lapas, pilnā sparā ritošās mandarīnu sezonas prieki un Geografías, no kuras lasot vienu un to pašu nodaļu katru reizi gan saprotu kaut ko citu, bet pasa nada.
Un runājot par mandarīniem, atcerējos momentu no Capachas, kurā pirmajā vakarā bija zviedru galds, no tā, ko katrs bija atvedis. Viena meitene, ar kuru sākām runāt tā starp citu saka, ka vislabākie mandarīni nāk no Valensijas, bet tie, kas ir šeit nav labi, jo vēl zaļi, droši vien norauti pārāk ātri, lai veiktu ilgu ceļu no kaut kurienes. Man kā mandarīnus dabūjošai tikai uz Ziemassvētkiem arī šie šķiet pagalam labi. Vakariņām tuvojoties beigām un pārmijot pāris vārdus ar vienu no organizētājām, viņa ieminas, ka cilvēki no Valensijas atveduši sev līdzi šorīt plūktus mandarīnus.. Khi, khi, khi..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru