Kā nu gadījās kā ne, bet Valladolidā notikās tūrisma izstāde, kur piedalījās arī Carrion ar savu Corpus Cristi ziedu paklāju, ko mēs divas stundas veidojām no krāsainām skaidām, puķēm un rīta salnu glabājošu zāli.
No sākuma bija juceklis ar to vai mēs brauksim, bet beigās pats mērs teica, ka mums jābrauc – man jau likās, lai parādītu citiem, kādas viņam brīvprātīgās ir. Pati izstāde kā jau izstāde – ar kliedzošiem pievilinājuma saukļiem, fotošopā uzpucētiem attēliem un dažādiem kārumiem – galvenokārt vīnu un saldumiem. Pati nemanot pa kuru laiku, sagrābos čupu ar bukletiem un katalogiem no vietām, kur gribētu aizbraukt. Tuvākajā laikā manos plānos ietilps Basku pavalsts, Portugāles karaliste, kā arī Andalūsijas emirāti.
Piektdienas vakarā jauniešu centrā cepu kartupeļu pankūkas, kas daļai ļoti garšoja, bet daļa pat nepagaršoja, bet vēlāk bijām uz vienu ekociematu Amayuelas. Sākotnēji tas bijis pamests ciems, kurā pastāvīgi dzīvojusi tikai viena ģimene, bet nu jau 24 cilvēki, kas eksperimentē ar dažāda veida ekoprodukcijas ražošanu un izmantošanu, piemēram, aitu vilnu kā ēku siltumizolācijas materiālu, rīko dažādus izglītojošus un informatīvus vakarus, kā arī ir nodibinājuši tādu kā lauku universitāti, kurā māca cilvēkiem atjaunot saikni ar zemi un vietu, kurā dzīvo un darbojas. Vakar tēma gan bija vardarbība pret sievietēm un gender thing, jo iepriekšējā nedēļā blakus ciemā ar 300 iedzīvotājiem kāds vīrs bija nodūris savu sievu un pēc tam izdarījis pašnāvību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru