Pagājušo svētdien pirmo reizi biju katoļu dievkalpojumā. Jau tāpat gribēju kādreiz aiziet, bet šoreiz sanāca, ka kora mēģinājums ir tieši pēc misas, turklāt kā loģiski izrādījās koris dzied arī tās laikā.
San Andres baznīca ir iespaidīga pati par sevi un joprojām glabā senatnīguma auru, tāpat kā dievkalpojuma norises kārtība, kas šķita tikpat veca un nemainīga kā kristīgā pasaule kopš tās pirmsākumiem. Daudz dziesmu un celšanās kājās un sēšanās, tāpēc vienā brīdī nolēmu vienkārši sēdēt, jo visticamāk, Dievam ir dziļi vienalga, un ja kādam tādā veidā izrādu necieņu, tad tikai Baznīcai un tās noteikumiem. Turklāt neredzēju iemeslu kājās stāvēšanai brīžos, kad mācītājs lasa, bet varbūt tā domāta kā draudzīga kompānijas sastādīšana, lai mācītājs nebūtu vienīgais, kas stāv.
Mācītāju apsargājošie altārzēni arī nezināja, kur liekties aiz garlaicības, sakrustojuši rokas uz vēdera, abi mīņājās no vienas kājas uz otru. Un vīna dzeršana ir tikai mācītāja privilēģija (lai gan te tajā droši vien varētu pat mazgāties), draudze tiek tikai pie oblātēm.
Bet man patika savstarpējā roku paspiešana tuvāk sēdošajiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru