Galīsija

Brauciens uz Santjago cik veiksmīgi sākās, tik veiksmīgi arī beidzās. Vispirms jau tas, ka uz Palensiju mani aizveda Nadias novigo (novio/amigo) Alejandro (jā, jā Ale-ale-jandro), jo Nadia šoreiz brauca uz Zaragozu. Tātad pie reizes mani aizveda arī uz Carrefur (maximas un jyska savienojums alfas apmēros), kur es beidzot tiku pie tējkannas un telefona kartes Yoigo, ko mans telefons neņem pretī. Nieka 7 stundas vilcienā un 8os vakarā esmu Santjago. Sagaidu Lieni ar viņas puišiem itāli Marco un maltieti Karlu no Vigo un kopā ejam uz brīvprātīgo dzīvokli. Pirmoreiz pagaršoju empanadu, kas ir spāņu variācija par picas tēmu. Vakarā ar baru citu brīvprātīgo ejam uz barčiku un dancāt. Parastā alus glāze ir 1 litrs (4 EUR), bet es par savu 0,5l samaksāju 2,4 EUR. Deju barčiks ir ar nacionāli patriotisku interjeru un galīsiski/regejiski/spānisku mūziku. Arī citā, kur bijām nākamajā dienā skan pārsvarā galīsiešu roks.

Nākamā diena sākas ap pusdienlaiku ar skaļiem izsaucieniem un soļu dipoņu aiz loga, kas izskatās pēc kāda maratona. 

Pastaigā pa Santjago šeit raksturīgie laikapstākļi sevi attaisno un kā jau ierasts nedēļas nogalē ir apmācies un līst lietus ar neregulāriem dažu minūšu intervāliem. Visa Santjago ir pārbāzta ar tūristiem un svētceļniekiem. 6. novembrī plānota pāvesta vizīte, kam par godu ir uzbliezts šis

Bet katedrāle ir iespaidīga. Tieši biežo lietavu dēļ tā izskatās tikpat fantastiski apsūbējusi kā izskatītos Titāniks izcelts no zemūdens pasaules.

Vakarā viena no brīvprātīgajām savā dzīvoklī rīko Halovīna ballīti, tāpēc daži pirms tam tiek pie jauna imidža.

 

Pagaršoju gan Galīsijai tipisko kafijas liķieri, gan tādu pašu no Turcijas. Turku šķiet labāks, bet abi tomēr baigi štengri, jo homemade.

Tā starp citu runājoties, izrādās, ka nākamajā dienā viens no te esošajiem spāņiem brauc  uz ciemu, kas ir netālu aiz Carrion, kas nozīmē, ka 1) man nav jāceļas 8 no rīta, 2) jātērē 30 EUR un 3) 7 stundu vietā ceļā jāpavada tikai 3,5. Šitā noveikties! Kad prasīju cik bieži viņš uz turieni brauc, viņš teica, ka apmēram reizi mēnesī. Un gan šurp ceļā, gan arī atpakaļ ceļā varēju nodoties fantastisku skatu vērošanai, jo Siguldas zelta rudens nobāl salīdzinājumā ar Galīsijas skatiem. Pa ceļam uzzinu, ka daudz kur Galīsijā ir eikaliptu meži, kas ir ļoti ātraudzīgi un tiek stādīti, lai pēc tam ražotu papīru. Arī iepriekšējā vakarā viens cits spānis, kaut kāds dabinieks/videnieks pastāstīja, ka Leonas tuvumā esot labākie/viņa mīļākie meži visā Spānijā, kas ir apmēram 2000 gadus veci. Un man likās, ka Castille&Leon mežu nav. Vismaz lielākoties te tiek tikai audzēti koki. Gluži tāpat kā tiek audzēta labība vai kukurūza. Glīti sarindotos rūtainos kvadrātos.

Ā, un vēl viena sagadīšanās bārā, uz kuru gājām dejot. Vienā brīdī izejam ar Uršku un Lieni ārā paelpot svaigu gaisu un kaut ko runājamies angliski. Pēkšņi netālu stāvošā meitene ar puisi (arī ne- spāņi) sāk ar mums runāt. Izrādās meitene ir no Igaunijas un viņi te pavada savas brīvprātīgo pēdējās dienas, turklāt viņa saka, ka iekšā esot viena cita latviete, arī Liene. Ar grūtībām atrodam viņu, bet viņa ir galīgajā bezfilmā. Nu nekas, vismaz bija pārsteiguma moments. Un tajā brīdī es atcerējos, ka toreiz epopejā ar tikšanu uz Ezcaray man Endrits teica, ka savās vidustermiņa apmācībās saticis vienu latvieti Lieni, galīgi traku, bet man nelikās, ka tā varētu būt mana Liene. Nu jā tik bieži droši vien 2 Lienes, latvietes brīvprātīgās Spānijā negadās.

Vairāk foto aqui