Aizvakar ciemojāmies pie Lusijas tortillas un paellas sakarā. Tagad mācēšu uztaisīt tortillu un zināšu, kā pagatavot vienu no daudzajiem paellas variantiem. Turklāt esmu kļuvusi pielaidīgāka pret jūras rāpuļiem. Varētu teikt, ka man pat sākušas garšot garneles, labprāt neatsakos no gliemenēm un pat iedrošinājos pagaršot kalmāri.
Tāpat pagaršoju dažādus Ziemassvētku saldumus, no kuriem ar dažiem man jau bija nepatīkama tikšanās, kā rezultātā savu ceļojumu no "Dia"s tie beidza miskastē.
Kas man liekas smieklīgi, ka ikvienā sarunā neiztrūkstoša sastāvdaļa ir ik pa laikam iesaukties "Hombre,..." (latviski tas būtu līdzīgi - Cilvēk mīļais!), vai arī vienam otru saukt par niña (mazā; meit! - latv.val.) vai hijo (mazais; dēls). Piemēram, Alma centrā ik pa laikam kādam no iemītniekiem (kas varētu būt viņas tēvs, māte, vectēvs, vecmmamma) saka: "Que pasa, hijo/ niña!" Tāpat Lusijas meita, kurai ir 15 gadi ("..bet septembrī būs jau 16.."), Lusijai saka "Ai, niña.." vai izsaucas Hombre!...
Kas man liekas dīvaini, ir mājas un dzīvokļu struktūra. Piemēram, Lusijas māja ir viens garš gaitenis ar istabām pa labi, pa kreisi. Salamancas brīvprātīgo dzīvoklis ( 7 telpas) arī ir tikai gaitenis, kas iet pa pusapli. Tas gan izskaidro, kāpēc vārds el piso nozīmē, gan ēkas stāvu, gan dzīvokli, jo lielākajai daļai dzīvokļu logi sanāk uz abām mājas pusēm. Droši vien arī Latvijā tādi ir, bet nekad nav sanācis tādos dzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru