cits skats un citas vīzes

Nu jau kā nedēļu esmu atpakaļ Latvijā, bet jau liekas, ka visi 5 EVS mēneši ir kaut kas tik tāls. Vienu dienu biju izgājusi pa Rīgas ielām un likās, ka tiešām puse ir izmiruši. Varbūt tāpēc, ka bija dienas vidus. Veikali izskatījās tukši un jaunās kolekcijas atgādināja tās pašas, kuras pirms 5 gadiem.bet šķita, ka ir saradušās daudzas jaunas bulciņkafejnīcas.

Skatījos uz garāmejošajiem ar citām acīm. Kur tad ir tās smukās latviešu meitenes? visas aizbraukušas? lielākajam vairumam gan sejas tādas vienaldzīgas, gan arī outfits tāds tirgus variants. un varbūt tā dīvaini izklausīsies, bet spānietēm tiešām seksualitāte ir acīmredzama. pat ne tas, ka vairums ir kā aptracis uz iepirkšanos un jaunām drēbēm (kas īstenībā ar savu dizainu ir ļoti jaukas), drīzāk tā pašapziņa un uzvedība, kas pat ar visiem liekajiem kg liek izskatīties iekārojami.  Jā, reizēm, spānietes mēdz būt skaļas un apnicīgi pļāpīgas, vīt intrigas, no mušas uzpūst ziloni un reizēm ģērbties un izturēties mazliet vulgāri, bet līdz kaut kādai robežai tas tomēr ir sievišķīgi.

Tad vēl biju uz Krievijas vēstniecību pēc vīzas North & Baltic kongresam. dīvaini, ka dabūt numuriņu var tikai pie info, kur tev to speciāli izsit viens no dežurantiem, lai gan varu iedomāties, ka, ja būtu nolikts pašapkalpošanās aparāts ar uzrakstiem pēc tēmām, reti kurš no lielā pensionāru daudzuma saprastu, kurā sfērā ietilpst viņa personīgā problēma un jezga būtu vēl lielāka nekā jau tāpat bija.

Vistrakākais bija, ka tiklīdz mēģināju domās formulēt kādu teikumu krieviski, man nāca ārā spāņu valoda. turklāt esmu diezgan pārliecināta, ka neviens no strādājošajiem nerunāja arī angliski. tā kā no sākuma pie vienīgā vīzu noformēšanas lodziņa bija kaut kāds juceklis, jo likās, ka visi lien viens pēc otra neatkarīgi no rindas numura, tad man vajadzēja nosēdēt gandrīz 2 stundas līdz pienāca mana kārta. Visu laiku domāju, kā es tai 50gadīgajai tantei kaut ko pateikšu krieviski, ja viņai būs kādi jautājumi. Bet tā kā man bija visi nepieciešamie papīri, tad viņa neko neprasīja. vienīgais, ko pajautāja, vai tiešām 28. aprīlī jau atgriežos. Protams, ka automātiski pateicu Sí, bet tomēr izstostīju Da.

Svētdienas pastaiga

Šodiena bija smieklīga. Biju atradusi, ka notiek 3 lietas dažādos Barselonas rajonos - Zupu festivāls, Veģetāro tapu konkurss un Kaut kāds fests, kurā skan Bolywood mūzika un visi saģērbjas vecās skrandās. Izdomāju, kā es ar vienu metro labi aizbraukšu un atpakaļ nākot kājām apstaigāšu visas vietas.

Mhm.. Ierados zupas festivālā 40 min pēc minētā sākuma un viss jau bija beidzies - zupas izvārītas, katli izēsti un šķīvji izlaizīti.. 

 Nu neko, iešu uz tapu vietu.Aizgāju, un tas izrādās vnk kkāds bārs, kur tapas gan jau, ka taisa, bet par velti ta nedod..

Ar jau mazākām cerībām gāju arī uz Bollywoodas vietu un, protams, ka nonācu it kā uz minētās gatves, bet ne izskatījās un neizklausījās, ka notiktu, kas aktīvs. Papriecājos par kalnu skatiem līdz brīdim, kad man vajadzēja tajā pašā kalnā uzkāpt, lai nonāktu uz taisnākā ceļa atpakaļ. 

Bija grūti, bija karsti un secinājums ir viens - labāk vienreiz kāpt stāvumā nekā 3reiz iet riņķī, meklējot vieglāko ceļu un patērējot vairāk enerģijas.

Bet tā jau tāda maza 3 stundu svētdienas pastaiga.. :D

Sirreāli labas dienas

Vakardien aizdevos uz Dalī muzeju, kas neatrodas pasā Barselonā, bet gan viņa dzimtajā ciemā Figueres - 1,5-2 h vilcienā uz ziemeļiem. Tuvāk Gironai kā Barselonai. Tiešām ir vērts katra no samaksātajiem 9 eiro. Var papriecāties par visādiem optiskajiem apmāniem un viņa nebeidzamajām ironizēšanas un ačgārnošanas idejām. Un cenā bija iekļauta arī dārglietu izstāde, kuras viņš pats gan nav taisījis, bet dizainējis un zīmējis gan.

Diezgan traucējoši bija lielais citu tūristu daudzums - galvenokārt francūži (jo tas ciems ir tuvu Francijai) un krievu.. no sākuma nesapratu, kādā sakarā, bet.. ko es arī nezināju, ka Dalī sieva bija krieviete. Nu tas daudz ko izskaidro. Lai gan Sanktpēterburgā viņiem taču arī ir Dalī muzejs.Bet whatever. Un no fancūžu puses bija vairākas grupiņas ar skolēniem - 8,9 gadus veciem bērniem!!!

Un beigās viens pāris, kas sēdēja netālu no manis vilcienā, man prasa, vai nevaru viņus nofočēt un prasa vai runāju krieviski. Saku, ka saprotu. Viņš prasa, kādā valodā es runājot, jo pirms tam arī bija tā skatījies un vispār daudzi ir teikuši, ka izskatos kā no Austrumeiropas (lai gan nezinu, kas ir tik raksturīgs). Saku, ka latviešu. Un viņš tā viszinoši nosaka: Nu tad jau arī krievu.. Un beigās pasaka: Spasiba. It kā jau nav slikti zināt krievu valodu, bet kāpēc tas ir jāpieņem par pašsaprotamu tikai tāpēc, ka esmu no bijušās PSRS.

Šodien aizgāju uz Parc de Ciutadella, jo CS Barselonas grupā biju atradusi, ka viena meitene vadīs jogas nodarbību starp divām palmām. Bet tā vietā nonācu kaut kādas bankas svētkos. Nu respektīvi, informatīvs pasākums ar daudziem promo stendiem par organizācijām, kas palīdz invalīdiem, slimniekiem, suņu mīļiem, trešās pasaules valstīm utt, mazajiem bērniem visādas krāsošanas atrakcijas un visu laiku uz skatuves notika klaunu teātri, bolywood deju priekšnesumi (kas īstenībā bija baigi feini, ka man pat arī sagribējās tā dejot), āfrikāņu modes skate u.c

Nobāzējusies zālājā tieši pretī skatuvei, sēdēju un sāku justies, ka esmu te jau iedzīvojusies, neņemot vērā, ka man joprojām ir bail no metro tuneļiem. Un visi tie brīnumdarbi, ko Gaudi un co ir sastrādājuši nav paņemami līdzi fotogrāfijā. Tie ir tieši tik neaptverami un neietverami kaut kādos rāmjos, lai mudinātu atgriezties vēl un vēl un vienkārši kaut vai garāmejot baudītu ar acīm to detaļu un līniju harmoniju.

Un beigās vēl ejot uz metro Triumfa arkas alejā bija izstādīti retro auto..

 

Man patika šis glamūrais divvietīgais kabriolets: khi, khi.. jau redzu sevi ar vējā plīvojošiem matiem un savu sarkano mēteli mugurā stūrējam pa Latvijas ārēm..

Barselona blues

Nu jau piekto dienu dzīvojos pa Barselonu un tā kā jau sāk pietikt. Kopā ar Sandru un Kristapu esam staigājuši krustu šķērsu, sauļojušies uz koka ramblas, iepirkuši jaunu outfitu un nošokējušies par cenām.

Mana Barselona man sākās ar gandrīz nozagtu maku metro, kas atgādināja ainu no trillera. Neesmu pieradusi ceļot ar lielo koferi, tāpēc visu laiku man bija neomulīga sajūta jau izkāpjot no lidmašīnas. Pats incidents notika brīdī, kad piebrauca metro, un kāpjot iekšā kaut kāds džeks man it kā palīdz iecelt koferi. Un vēl divi kas it kā kāpj iekšā, bet tomēr nekāpj un spiežas man klāt. Un vienā brīdī es saprotu, ka kaut kas nav pareizi jebšu to, ka mani mēģina apzagt, jo, protams, man pār plecu ir mazā somiņa ar maku un telefonu tajā. Es pat nezināju, vai viņš tiešām bija kaut ko paņēmis, bet es izlēcu no vilciena, sapratu, ka somiņā kaut kā trūkst un uzreiz izrāvu tam nelietim no rokām savu maku. Īstenībā riktīgi paveicās, jo viņš pat nebēga. Laikam neticēja, ka es to uzdrošināšos, jo mans koferis palika vilcienā, kas aizbrauca..par laimi Sandra ar Kristapu arī bija vilcienā. Paliku pieturā un pēc dažām sekundēm garām pagāja drošībnieks ar suni. Dāa..

Pēc tam kad satikāmies nākamajā pieturā, sapratām, ka nebijām paņēmušas īsto metro, jo vajadzēja dzelteno nevis zaļo līniju. Atbraucām atpakaļ uz sākumpieturu un gājām atrast īsto līniju. Un šitas bija tiešām stāsts no sērijas neīstajā vietā, neīstajā laikā, jo MUMS NEBIJA TAJĀ PIETURĀ JĀBŪT. Bet vismaz kopš tā brīža visi bijām divtik piesardzīgi.

Kristaps iemēģināja gandrīz katru pamanīto rotaļlaukumu un tika pie spāņu rotaļbiedriem. Un mēs ar Sandru varējām tikai brīnīties par spēlēšanās vēlmes valodas universalitāti. 

Jau kuro dienu caurstaigājot Barselonu no virspuses skatoties liekas, ka te nav nekā vairāk ko darīt kā ēst un iepirkties. Un cik ilgi sajūsmināsies par skaisto arhitektūru.

Vakar biju pastaigā pa playu, lai ķertu vēju un sauli, bet saķēru iesnas.

Uz Barselonu jābrauc vasarā un ar naudu. Un nevis lai pirktu suvenīrus vai drēbes, bet chillotu foršajās spilvenkafejnīcās pludmalē, kas pagaidām bija tādas patukšas.

Šodien satiku uz pāris stundām Sonju. Uzreiz priecīga oma. Atradusi darbu vienā nevalstiskajā organizācijā un ir pašreizējās rumāņu brīvprātīgās tutore. Kaut man būtu bijusi tāda tutore. Vakar aizrakstīju Esterei, vai nav jau uztaisījusi manu youthpass (biju sarakstījusi visas kompetences gan angliski, gan spāniski, vajag tikai copy/paste) un šodien atbilde bija tāda: man ir ārkārtīgi daudz darāmā un ceru, ka tu man to neatgādināsi katru nedēļu). Protams, ka viņa ir nokaitināta par to, ko biju uzrakstījusi projekta novērtēšanas anketā par viņu, bet kārtējo reizi viņa tikai pierāda, ka tas viss ir taisnība. Ja mēs viņai regulāri neatgādinātu par savām lietām, dzīvokļa loga žalūzijas joprojām būtu salūzušas.

Kā var par tutori ielikt cilvēku, kas pieļauju ka pat nav bijis ārpus Spānijas, mēģina vislaik brīvprātīgajiem justies vainīgiem, ka viņiem kaut ko vajag no viņas un labprāt novilcinātu visu līdz pēdējam vai vispār neizdarītu un mēģina sabojāt jebkādu prieku.

Lai gan nav otra cilvēka pašvaldībā, kas to varētu uzņemties, bet tā kā Nadia un Sāra arī ir uzrakstījušas negatīvas atsauksmes par viņu, tad ar laiku varbūt Nacionālā aģentūra varētu kaut ko darīt lietas labā. Lai gan te ir Spānija un tikpat labi maz ticams.

Rīt braucu uz Dalī muzeju, līdz ar to pieņemu, ka gaidāma sirreāli laba diena.

EVS hangover

I didn’t think I would have them but I do. After last farewell party in Carrion with guys from Fromista and Laura (new girl in Carrion) I really feel sorry that I’m leaving.

I will not miss anything particular it is just that harsh feeling to leave behind something that has belonged to you for a while and now you have to let it go. I will miss all the people I have met and I already miss all the things that could but will not happen to me.

And maybe it wouldn’t be so hard if my project would finish naturaly not that I am shortening it. Damn, it’s so hard to wish to be in two places in the same time.

Although project was the reason of my being here and it could have been better, I am really happy that I had this opportunity. If I imagine that I don’t have these 5 months in my life, I realize that I wouldn’t  change anything. I was terribly afraid before coming here but now I am totally happy about all the things I have seen, done and all the people I have met. Actually these were the things I wrote down and carried with me in my notebook after my visit to the alergy doctor just few weeks before my leaving to Spain, when she said about the positive thinking power and writing down exact wishes.